Edgars Cīrulis par The Coco’nuts jauno albumu No Other Way Out

Pašmāju grupas otrais pilnmetrāžas studijas albums starp relaksētu melanholiju un rotaļīgu vieglumu

No Other Way Out ir grupas The Coco’nuts otrais pilnmetrāžas studijas albums. Kategorizēta kā funk, blues, indie un alternatīvā džeza grupa, The Coco’nuts savā mūzikā cenšas nojaukt robežas, pielietot tekstūras no dažādiem žanriem, lai radītu jaunu skanējumu.
Bez grupas pamatsastāva — Marijas Bročas (līdervokāls), Montas Kurmes (daiļvokāls), Ineses Bērziņas (daiļvokāls, taustiņinstrumenti), Pētera Narubina (ģitāra, vokāls), Jāzepa Podnieka (flauta), Artūra Strautmaņa (bungas) un Toma Valmiera (kontrabass) albumā pievienojas arī dažādi pieaicināti mūziķi. Viena no visplašāk pielietotajām pūtēju grupām uz Latvijas skatuves — trompetists Oskars Ozoliņš, tromboniste Laura Rozenberga un saksofonists Kristaps Lubovs, kā arī Melo M čellists Miķelis Dubčins un perkusionists Migels Hernandez Giraldi no Čīles.
No Other Way Out ir 8 skaņdarbu garš opuss, kur katrs posms šķietami vēsta personīgu stāstījumu. Manām ausīm albums iedalījās divās daļās, kur pirmā ir ēteriskāka, sniedzās pēc kompleksākām formām, atjautīgiem instrumentācijas risinājumiem un krāsām, kamēr otrā albuma puse ir kompozicionāli vienkāršāka, vairāk balstīta uz dziesmas formu un saliedētu grupas dinamiku.

GOGOGO
Slavenais lēnais starts. The Coco’nuts izvēlās neiesākt savu stāstījumu ar sprādzieniem un pirotehniku, bet pamazām ievilināt klausītāju savā migā, meža vidū, kur apkārt tik dzirdamas sīkas un smalkas skaņas, un pārsvarā valda viegls, trausls miers.
Uzreiz gribu pieminēt grupas atjautīgo instrumentāciju. Askētiskais un melodiskais bungu spēles stils labi sadziedas ar tušētu ģitāru, gaisīgu flautu un vieglu un atsperīgu kontrabasu. Skaņdarbā iezīmējas 2 galvenās tekstūras: pants ir pieklusināts — ar sīkām, filigrānām skaņām, kamēr piedziedājumā balsis sadziedas ar flautu uz ļoti ierastas 6/8 taktsmēra balādes pamata — staccato ģitāras pavadījums, regulāra bungu faktūra ar slotiņām. Pēc otrā piedziedājuma seko neliela balss interlūde un tūlīt pēc tam balsu kanons ar sapņainu ģitāras improvizāciju.
Skaņdarbs beidzas tāpat kā tas sākās, ar tušētu ģitāras melodiju, radot noslēgta cikla iespaidu.

LET ME BE
Ātra tempa skaņdarbs ar funk mūzikai raksturīgu atsperīgu ģitāras un basa pavadījumu. Lai arī parasti funk mūzika rada vīrišķības un mačo iespaidu (tāpēc arī bieži funk mūzikas raksturošanai tiek pielietoti īpašības vārdi — netīrs, spēcīgs u.t.t) šis piemērs ļauj lauzt šo priekštatu, pateicoties grupas tieksmei eksperimentēt un jaukt nost iepriekšminētās žanru robežas. Flauta un toņa ziņā apaļā daudzbalsība piešķir albumam sava veida liegumu.
Skaņdarba pusē dinamika strauji nosēžās, un mēs esam ievesti introvertākā skanējumā, pāri kuram ģitāra spēlē izjustu blues tipa solo. Pink Floydīga noskaņa, vokālās harmonijas un ērģeles mūs ieved funkam radniecīgā stilistikā, taču ar krietni citu emocionālu lādiņu. Pāri atturīgām vokālām harmonijām tiek slāņota iepriekšējās daļas piedziedājuma faktūra, līdz tā pārņem stafeti pilnībā un iesākas īsa piedziedājuma epizode. Skaņdarbs noslēdzas, atgriežoties introvertajā nokrāsā starp balsīm un basu.

I WON’T SEE YOU
Skaņdarbu ievada neliela kontrabasa lociņ epizode, kurai uzreiz seko smagāk skanoša daļa, kur priekšgalā ir bungu un ģitāras saspēle un flautas melodija. Interesants risinājums rodams metriskajās modulācijas (proporcionālas, ļoti precīzas tempa maiņas), kas notiek starp pirmo un otro tematisko materiālu.
Pēc instrumentālās daļas skaņdarbā atkal kontrastē divas dažādas daļas, kur viena ir relaksētāka, klavieres pārņem harmonisko funkciju un ģitāra pievienojas ritma grupai, un otra ir jazz iedvesmota ar walking bass, jazz mūzikai raksturīgu harmoniju un svinga piegaršu.
Pēc tam seko neliela minimalistiska klavieru interlūde, kas ieved mūs skaņdarba trešajā daļā. Tas ir nosacīts instrumentāls solo posms, kur balsis izmanto Steve Reich mūzikā rodamas vokālās tekstūras. Brīžiem bungas, brīžiem ģitāra un brīžiem flauta iznirst priekšplānā. Dziesmas beigās pēc vēl vienas metriskās modulācijas seko skaņdarba izskaņa, kur kolāžveidīgi mainās dažādas moderni skanošas saskaņas uz vienas harmoniskās secības.

NO OTHER WAY OUT
Aktīva elektriskā basa līnija piešķir skaņdarbam steidzīgu noskaņu, kuru kontrastē liriskais un vēsais balss dziedājums. Ļoti intriģējošs un melodisks bungu solo skaņdarba vidū piešķir kompozīcijai interesantu dinamiku, tas pat iegūst sava veida naratīvu lomu. Tam seko jau albumā diezgan labi jūtamā ģitāras un bungu duo saspēle, kas ceļo cauri metriskām modulācijām, spējām dinamiskām pārmaiņām līdz pat muzikālai eksplozijai. Šis ir ļoti spēcīgs grupas trumpis, un ir ļoti patīkami dzirdēt, ka tas tiek izmantots diezgan plaši viscaur albumam. No Other Way Out ir daudzdaļīgs opuss, kur katra daļa savā ziņā sasaucas ar iepriekšējo, bet spēji nomaina skanējumu, neturot klausītāja roku, bet drosmīgi ejot uz priekšu. Uz beigām skaņdarbs kļuva nedaudz haotisks ar straujajām pārmaiņām, bet pieņemu, ka «dzīvajā», bez albuma ierastajām laika limitācijām, šis skaņdarbs var izskanēt tā pilnajā garumā, ļaujot katrai daļai īstenoties pilnībā.
Jāmin, ka digitālo klavieru pliekanais skanējums atņem no skaņdarba kopējā baudījuma. Daudz patīkāmāk būtu dzirdēt vai nu akustiskas klavieres, vai arī izvairīties no klavieru tembra pavisam.

FADING SLOWLY
Melodisks bungu pavadījums dzīslo cauri visam albumam. Delikāta instrumentu saspēle veido vieglu tīklu kā pamatu balsīm. Šis ir spilgts indiepop balādes piemērs. Skaņdarba vidū mūs sagaida flautas solo — to raksturo slapjš, elpas pilns tonis, dažbrīd manai ausij pietrūkst toņa variācijas. Ļoti patīkams ir disonatīvu efektu pielietojums, kas zīmīgi gan iesāk, gan nobeidz skaņdarbu.

GOOD TO BE HOME
Mierpilns skaņdarbs, kas precīzi ilustrē tā nosaukumu. Gards ģitāras tonis kopā ar šūpojošu ritma grupas pavadījumu dod ērtu «kabatu», kurā iesēsties balsij. Ārpus tā šis skaņdarbs necenšās pārliecināt vai pārsteigt, vienkārši patīkams, viegli klausāms darbs.

MYSTERIOUS LADY
Blues balāde, kur pirmo un pēdējo reizi priekšplānā ir vīrieša balss. Soul backvokāli, melanholisks un krēmīgs ģitāras tonis balstās uz tikko jūtama Hammond ērģeļu fona. Pūtēju trio kopā ar balsīm veido siltas, krītošas harmonijas, pret kurām var izcelties ass un emocionāls ģitāras solo.

IN BETWEEN THE WORLDS I SEE
Atmosfērisks skaņdarbs, kā atvadu blāzma no The Coco’nuts. Iesākās ar bezvārdu vokalīzi un pārtop virmojošā un viegli spīguļošā tekstūrā, ko veido bungu spēle ar mīkstajām vālītēm un atsevišķas izvēlētas ģitāras melodiskās iespēles. Pēc īsa ģitāras solo skaņdarbs iegūst agresīvāku dinamiku ar smagāku bungu faktūru, un draivota ģitāra saspēlējas ar balsīm. Skaņdarbs izgaist nelielā perkusiju interlūdē, kur pārējie instrumenti atkal iegūst atmosfērisku funkciju. Reprīzē skan skaņdarba pamatmateriāls.

Mūzika necenšās būt pretencioza un lecīga. Tā ērti iesēžas ausīs, tā necenšās Tevi pārliecināt vai pārbaudīt, tā drīzāk aicina atpūsties, justies labi un ļauties ceļojumam. Tā atjautīgi miksē dažādas faktūras un tekstūras, spēlējas ar metriskajām un tempa modulācijām, neļauj mūzikai nosēsties un kļūt paredzamai.

Kā jau minēju sākumā, pāris dziesmas ir kompozicionāli un idejiski nedaudz vājākas par pārējām. Dažkārt daļu secīgums skaņdarbos šķiet nedaudz haotisks, instrumenti un to spēle prasa nedaudz lielāku precizitāti. Albumā rodamas dažās tehniskas nepilnības, bet tas neatņem daudz no kopējā baudījuma.

Kopumā albumu un grupas skanējumu nosaka ļoti specifiska noskaņa — tā atrodas starp relaksētu melanholiju un rotaļīgu vieglumu, ar īsām, eksplozīvām kontrasta epizodēm. Labi nostrādā albuma garums, kas neļauj šai noskaņai kļūt nomācošai. Albuma garums, kompozīciju izvēle un secība un izpildījuma kvalitāte sniedz sajūtu, ka No Other Way Out ir pabeigts, gatavs produkts. Es noteikti gaidīšu grupas nākamo albumu, lai redzētu, kur viņi vēl var nonākt.
Mani mīļākie skaņdarbi: No Other Way Out, I won’t See You, Go Go Go.