Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Dominykas Vyšniauskas trompete ka viņa domu pastiprinātājs


Latvijā un Lietuvā vienlaicīgi dzīvojošs muzikālās dinastijas turpinātājs par emociju novērošanu un nebeidzamu cīņu ar instrumentu


Aleksandra Line

Pirmoreiz personīgi satiku viņu džeza klubā, kad bundzinieks Artis Orubs teica man «Ja meklē kādu, kurš pievienotos tavam projektam, paņemam šo mūziķi: viņš spēlē tubu». Kamēr es centos iedomāties spoken word projektu ar tubu, mūziķis piebilda «Patiesībā es spēlēju arī trompeti». Šādi es iepazinos ar Dominykas Vyšniauskas, prasmīgu daudzpusīgu trompetistu, kurš vienlaicīgi dzīvo divās valstīs, regulāri koncertē ārpus abām, un dalās ar zināšanām ar studentiem Viļņā, Kauņā un Rīgā.

Evilena Protektore

Dominykas ir mācījies Lietuvas Mūzikas un Teātra akadēmijā Viļņā, Leipcigas Mūzikas koledžā, SUNY Purchase koledžā Ņūjorkā un Amsterdamas konservatorijā. Šobrīd pasniedz Vytautas Magnus universitātes mūzikas akadēmijā Kauņā, Juozas Tallat-Kelpša konservatorijā Viļņā un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā Rīgā. Ir piedalījies neskaitāmajos Lietuvas un starptautiskajos džeza festivālos un ceļojis Eiropā, Kanādā un ASV kā vairāku starptautisku mūzikas projektu, tajā skaitā Latvijas Radio bigbenda dalībnieks.

Man ir jāatzīst, ka esmu izpildījusi mājasdarbu un noklausījusies visus Dominykas video un audiomateriālus, ko vien varēju atrast, pēc mēs jau divreiz kāpām uz vienas skatuves kopā, un krietni vēlāk, nekā sāku iepazīt šī gudra vīra dzīves filozofiju. Tāpēc mums bija jāsatiekas, lai saliktu kopā pilnu mozaiku un aprunātos par viņa bērnības mūzikas pieredzi, džeza kopienu Latvijā un Lietuvā, veiksmīga džeza mūziķa definīciju, emocionāliem stāstiem, kas slēpjas aiz mūzikas, un vairākām citām praktiskām un filozofiskām tēmām.

Kādā vecumā tu esi sācis nodarboties ar mūziku?

Man bija 4 vai 5 gadi. Sava vectēva mājās, Paņevežā, kur esmu piedzimis, atklāju klavieres. Paņeveža ir dīvaina vieta, slavena ar kriminālu, un diezgan kulturāli mirusī, kaut arī valdība cenšas padarīt to jaukāku. Tātad manam vectēvam bija pianīns, man nebija ne jausmas par muzikālo notāciju, bet patika spēlēt notis un kaut ko no tām veidot. Es atceros to kā vizuālu pieredzi, redzēju tos stāstus, skaņas izraisīja kaut ko, un es varēju tās diriģēt, vai arī tās savā veidā diriģēja mani.

Vai tava tēva (slavena džeza saksofonista un klarnetista Petras Vyšniauskas) karjera ir ietekmējusi tavas muzikālās gaitas?

Noteikti. Viņš patiesībā nekad nav trenējies mājās, tāpēc pa tiešo viņa muzicēšana mani ietekmējusi nebija. Mēs ar mammu apmeklējām pāris viņa koncertus, ko es arī atceros kā vizuālu pieredzi. Mājās viņš bija vienkārši klausījies dažus ierakstus, un šis atstāja uz mani lielāku iespaidu, veidojot manu muzikālo gaumi. Smieklīgi, bet es atceros Deivida Senborna (David Sanborn) un Jana Garbareka (Jan Garbarek) kasetes. Atceros arī šo to no popmūzikas — Maiklu Džeksonu (Michael Jackson), Tinu Tērneru (Tina Turner), Stingu. Man liekas, vēlāk viņš mērķtiecīgi sāka likt man Koltreinu (John Coltrane) un tamlīdzīgus džekus. Savu trompeti biju mantojis no brālēna, man skauda, ka viņš sāka spēlēt to agrāk par mani, jo bija vecāks, un mana mamma ir mūzikas skolotāja, tāpēc jā, es nāku no muzikālās ģimenes.

Vai tev pašam gribējās spēlēt pūšamo instrumentu?

Tagad man šķiet, ka šo man ir veiksmīgi «piespēlējis» tēvs — viņš vienmēr gribēja, lai es spēlēju pūšamo, un es biju par jaunu, lai to saprastu. Tēvs pirka man ierakstus, ļāva klausīties koncertus, klusītēm aizrādot — hei, paklausies vien to. Tēvs arī nāk no muzikālās dinastijas — mans vecvectēvs ir spēlējis trompeti, un tad ģimenē bija lauku mūziķi no Lietuvas rietumiem. Tie izbrauca no mājām, spēlēja kāzās, neatgriezās mājās nedēļām. Mans vecvectēvs spēlēja trompeti, līdz pazaudēja visus zobus un sāka spēlēt vijoli, ko arī darīja līdz mūža beigām.

Bilde no mūziķa personīgā arhīva

Vai bija grūti būt par mūziķa bērnu?

Man tā nemaz nešķiet. To esmu mantojis no tēva — vēlmi pārvaldīt šo «monstru». Tā reāli ir nebeidzama cīņa, šis instruments. Bet reizēm tas kļūst nedaudz manipulējams. Tev sāk likties, ka tu to pārvaldi. Un tad — to, ja nemaldos, teica Rojs Eldridžs (Roy Eldridge) — nākamajā rītā tu pamosties, atver to vaļā, un tas iesmejas par tevi. Tas ir visnegodīgākais instruments no visiem! Ja esi pārāk centīgs, tas vienmēr atkāpjas. Ir ļoti grūti neņemt to pa nopietno. Mēs gribam panākt konkrētas lietas, mēs tik ļoti tās vēlamies, nopietni tās uztveram, un tad instruments joprojām par mums smejas.

Vai tu būsi gatavs tam, ja tavs dēls arī gribēs kļūt par mūziķi?

Es to negribētu — mūsdienās par mūziķi būt nav viegli. Tev ir jābūt nedaudz jukušam, lai dzīvotu šādu dzīvi, it īpaši ja esi džeza mūziķis. Pūst kaut kādā monofoniskajā instrumentā ar tikai vienu balsi — tas mūsdienās ir diezgan muļķīgi. Ikviens var darīt jebko ar datora palīdzību un domāt, ka ir ģēnijs, jebkurā mākslas paveidā tehnoloģijas maina kopbildi. Atliek vien cerēt, ka mākslas pasaule līdz ar tehnoloģijām nemainīsies pārāk dramatiski uz brīdi, kad pieaugs mani bērni, un mūzika paliks novērtēta vismaz kā amats — fizisks skaņas veidošanas process ir ļoti īpašs.

Runājot par tavu mūziķa karjeru — vai kādreiz esi mēģinājis saskaitīt visus savus koncertus, vai vismaz valstis, kurās esi uzstājies? Kurā vietā esi juties vislabāk?

Man vienmēr ir bijis sarežģīti likt kopā savu biogrāfiju, ik reizi ir jāsaliek kopā tā mozaika. Esmu mēģinājis to izdarīt pāris reizes, bet ciparus neatcerēšos. Visu valstu starpā esmu iemīlējies Islandē. Esmu bijis tur kādas 5 reizes pēdējo 10 gadu laikā, un šovasar uzspēlēšu tur vēlreiz. Tā valsts mainās tik strauji, uz tās piemēra var redzēt, kā darbojas globalizācija, tūrisms maina cilvēku attieksmi pret tevi. Sākumā cilvēki bija patiesi draudzīgi, tad kļuva vienkārši korekti pret tūristiem, piekusa no cilvēkiem, tāpēc dabiski kļuva attalinātāki. Dabas skati ir tas, kas paliek atmiņā. Man tur ir daudz draugu, un es iedomājos, ir tāda sajūta, ka viņi ir mentalitātes ziņā ļoti līdzīgi manam draugu lokam Lietuvā. Tajā valstī jūtos kā mājās. Jebkurā gadījumā, mājas ir ģimene, un nav tik liela nozīme tam, kur tieši. Šobrīd es izvēlētos Lietuvu, bet nevarēšu apzināti izskaidrot, kāpēc, ceru, ka tas nav tikai ieradums. Un ja man kopā ar manu ģimeni būtu jāizvēlas kāda cita valsts dzīvošanai — man liekas, ka es varētu saukt Islandi par savām mājām.

Un ja mēs pievēršamies tavai pasniegšanai — kas tev, kā pasniedzējam, ir vissvarīgākais?

Saprast cilvēku, kurš stāv man priekšā. Es neesmu lielisks psihologs, nekad neesmu bijis, bet šī ir mana vislielākā vēlme — saprast cilvēku, viņa vai viņas stiprākās puses, ko viņš vai viņa patiesi grib panākt. Palīdzēt «izvilkt» to cilvēku, kaut arī šis skan dīvaini. Tā ir milzīga atbildība — neiejaukties vai neietekmēt cilvēku sliktajā nozīmē. Pasniegt nozīmē atrast veidus, kā padarīt to pašu cilvēku stiprāku, un piedāvāt vismaz to virzienu iespējas, kurus viņš vai viņa varētu izvēlēties. Nedaudz audzināt.

Tu saki «viņš vai viņa» — vai esi saskaries ar atšķirībām, kā meitenes un zēni uztver materiālu?

Neesmu par to tik ļoti aizdomājies. Meitenes ir ļoti atvērtas emocionālām asociācijām, jūtīgākas. Kaut kādā veidā, par emocijām runājot, arī mans prāts ir vairāk sievišķīgs, neesmu tik ļoti analītisks, kaut arī man liekas, es progresēju. Kļūstu par novērotāju, nevis dalībnieku. Emocijas vairs nevar tik ļoti nokaitināt mani, kā agrāk. Būt bezrūpīgākam, ar vēsāku prātu, ir labākais veids, kā tikt ar šo galā.

Kas ir tas svarīgākais, ko tu parasti iemāci saviem studentiem?

Īsi un vienkārši, to es arī pateicu savam studentam šodien — esi mierīgs un klausies. Būt mierīgam nenozīmē aizverties, tas ir par mēģinājumu atrast emociju mierīgu pusi. Tu nedrīksti pilnībā uzticēties savām emocijām, pakļauties tām un ļaut tām valdīt pār tevi, apmānīt tevi vai ievainot. Tā vietā vienkārši novēro tās. Tad joprojām būsi šī procesa dalībnieks, bet vairs ne tik ļoti ievainojams.

Kad tu kļūsti emocionālāks — spēlējot pats vai klausoties citus spēlējam?

Viss ir atkarīgs no konteksta. Kad klausies kādu, tev ir jābūt ļoti atklātam, lai ielaistu kādu iekšā. Tev ir jācenšas, lai sadzirdētu. Klausīties un sadzirdēt ir atšķirīgas lietas. Mēs ar tevi šobrīd klausāmies mūziku fonā, bet nedzirdam ne nieka no tās.

Pavadot tik daudz laika ceļā, ko tu parasti dari, kamēr brauc?

Agrāk es vairāk stūrēju, un tagad biežāk izvēlos autobusu, ir liela atšķirība. Es mazāk nogurstu, cenšos gulēt, klausīties mūziku, gatavojos lekcijām, atbildu uz e-pastiem. Kad biju braucis pie stūres, biju trenējies trompetes spēlē. Iespējams, tā nav visdrošākā lieta, ko varēju darīt, bet tas man patika — atklāt lietas, ko vienmēr biju palaidis garām, kamēr mācījos spēlēt šo instrumentu, pievērsu uzmanību pamatiem, atklāju atkārtošanas priekus, darīju ļoti vienkāršas lietas.

Es nevaru nepieskarties atšķirību tēmai. Tu piekop ļoti kulturāli aktīvu dzīvesveidu gan Latvijā, gan Lietuvā — vai džeza kopiena atšķiras?

Jo biežāk es braucu uz šejieni, jo mazāk atšķirības redzu. Šī izskatās vienkārši pēc citas pilsētas. Tas ir tikai mūsu prātos — tu šķērso robežu, tāpēc kaut kam ir jābūt citādāk. Protams, valoda un vēl šis tas notiek citādāk, bet kopumā, džeza skatuvē, nav tik lielu atšķirību.

Kā izskatās tava mīļākā skatuve? Neliels pārpildīts džeza bārs vai milzīga arēna?

Pirmā lieta, kas ienāk man prātā, ir pavisam mazs džeza klubs ar labu akustiku un pēc iespējas mazāk mākslīgām skaņām. Tik akustisks, cik vien ir iespējams, tāda maza jauki skanoša istaba. Nedaudz labāk arī, ja cilvēki neēd, kamēr tu spēlē, jo tad jūties nedaudz atstumts malā. Man, starp citu, patīk arī spēlēt uz ielas. Vairs to nedaru, bet mēs to darījām, piemēram, ar manu islandiešu bendu Reikjavikā pirms dažiem gadiem.

Evilena Protektore

Kā tu varētu definēt veiksmīgu mūziķi mūsdienās?

Jautājums ir — vai būt veiksmīgam nozīmē pelnīt pēc iespējas daudz, vai darīt to, ko pašam gribās, bez nemitīgām domām par biznesu un pareizu māksliniecisku sevis sagatavošanu auditorijai. Būt spējīgam atklāt savu pilnu potenciālu auditorijai, nepakļaujoties tirgus manipulācijām. Vienkārši būt patiesam un darīt to, ko pašam gribās, nedomājot par izdzīvošanu katru reizi — šī ir veiksme.

Vai tev liekas, ka šādi mūziķi pastāv Latvijā vai Lietuvā?

Iespējams, līdz kādam noteiktam līmenim. Es varbūt nezinu tik daudz, bet viens no šādiem varētu būt Raimonds Pauls. Iespējams, viņam bija citādi ierobežojumi, bet, manuprāt, viņš ir pamatā spēlējis to, kas viņam patīk, visu savu mūžu. Mums visiem pastāvīgi ir jāpiedzīvo vairāki kompromisi. Visveiksmīgākie, man šķiet, ir tie, kuri nepakļaujas kompromisiem, kuri vienkārši virzās tur, kur viņiem gribās — tas sniedz māksliniekam visvairāk prieka.

Bet ja tu dari to, ko tev reāli gribās, un tas auditorijai nav tik ļoti viegli sagremojams — ja tev nav neviens, kurš patērē tavu mūziku, kas notiek tad?

Man liekas, ka beigās šis scenārijs var notikt tikai tad, ja tu neesi pietiekami drosmīgs un konsekvents, lai ļautu šiem cilvēkiem sevi iepazīt. Ja viņiem nebija gana daudz laika, lai «sagremotu», kas tu esi, un pieņemtu tevi tādu, kāds esi. Ja tu, piemēram, katru dienu ej ārā no mājām un vienreiz ieraugi koku, ko pirms tam nekad nebiji redzējis, ko kāds atnesa un iestādīja kādā dīvainā vietā. Pirmajā brīdī tev liekas — labi, šis ir drausmīgi, tas ir nepareizā vietā, klimats šim kokam nepiestāv, un uz tā iemājojuši dīvaini putni un radības. Pēc dažām dienām tu turpini domāt tāpat, un tev pievienojušies arī draugi un kaimiņi, kas sūdzās par to pašu. Bet pienāk brīdis, kad tu vienkārši pierodi pie šī koka, tas ir loģiski. Varbūt, ne visiem tas patīk, bet visi pieradīs. Sliktākajā gadījumā, nocirtīs. Šis ir patiesa mākslinieka ceļš — turpināt būt par sevi pašu. Kāds ir iestādījis tevi šajā valstī, šajā planētā, un tas esi tu — tev ir jākļūst par sevi pašu, un citi to pieņems.

Un ja tava trompete būtu cilvēks, kāds raksturs tam būtu?

Šis ir tikai metāla gabals, kas rezonē. Skaņa sākas tavā galvā, šim es ticu. Un tu pat neuzņemies par to atbildību, tā ir vibrācija, kas tevī skan. Tu vari to provocēt ar kādu domu vai skatu, vai ieraudzīt to uzrakstītu uz papīra, un tad tā sāk skanēt tevī. Tas ir kā runāt — viss, ko tu vēlies, ir izlaist to ārā. Un tevis izvēlētais instruments tajā palīdz. Mana trompete ir tikai manu domu pastiprinātājs.

Par ko tu šobrīd sapņo?

Es vienkārši vēlos nospēlēt tik daudz koncertus, cik vien iespējams. Spēlēt pēc iespējas patiesu mūziku, ko vien šobrīd var. Es ceru, ka trompete līdz ar gadiem kļūs aizvien pārvaldamāka, un ka tā ļaus man saskarties ar brīžiem, kad es spēšu izteikties ar tās palīdzību brīvāk, nekā iepriekš. Tas ir negodīgs instruments. Bet tajā ir savs šarms — tas ir labs izaicinājums, katru dienu tev ir jāsāk to pārvaldīt no jauna, tikai tāpēc, lai kļūtu par uzvarētāju dienas beigās. Tas ir pastāvīgs kara lauks. Ir labi dienas beigās justies uzvarējušam, ja viss izdodas. Parasti neizdodas. Zini — beigu beigās tas viss ir par to, vai tu esi laimīgs, vai nē. Par to, kas padara tevi laimīgu. Ja es varu dienas beigās pārstāt domāt par visu bez nožēlām vai sāpēm — tas padara mani laimīgu.