Beady Belle par mākslu, dzīvi, struktūru un maģiju

Dziedātāja, kura visu laiku mainās un necenšas rakstīt ideālo mūziku

Sāksim no paša sākuma! Ir liels stāsts par to, kā Bugge Wesseltoft atrada tevi un iedeva pilnu brīvību darbam pie tava pirmā albuma, tas izklausās pēc sapņa… Kā tieši tas notika?

Viss sākās 1992. gadā, man tā liekas. Man bija 17 gadi, un es piedalījos kādā TV konkursā un vinnēju kādas balvas. Man piedāvāja dziedāt ar bigbendu lielajā džeza festivālā. Bija paredzēts, ka es pievienošos bigbendam uz pāris dziesmām. Mūziķi… viņi īsti negribēja, lai es tur būtu, viņi gribēja spēlēt ātri un sarežģīti, un es biju vienkārši kautrīga mazā meitenīte. Bet Bugge bija mans eņģelis, vai arī tēvocis, mēs tur iepazināmies, viņš bija ļoti jauks pret mani brīžos, kad man tiešām bija nepieciešama viņa palīdzība. Pēc tam es atgriezos mājās, bet mēs ar Bugge turpinājām saziņu. Es viņam sūtīju savu mūziku, jautāju pēc viņa viedokļa. Pēc tam es pārvācos Oslo, tas bija pāris gadus vēlāk, un viņš bija vienīgais pazīstamais cilvēks tajā pilsētā. Mēs pat kādu laiku pastrādājām kopā, bet tad man sākās skola, es sāku sadarboties ar citiem studentiem, veidot grupas ar tiem, un mūsu sadarbība ar Bugge pārrāvās. Es tajā laikā sadarbojos ar dažādiem māksliniekiem un grupām, dziedāju džezu, elektronisko mūziku, visu ko. Un tad 1999. gadā viņš ar mani sazinājās un teica: «Beate, tagad tu strādāsi pie sava albuma! Tu vairs nedziedāsi ar citiem māksliniekiem viņu albumos!» Un es piekritu. Divus gadus strādāju, mēģināju saprast — kas es vispār esmu.

Un viņš tā arī neiesaistījās?

Nē. Es producēju visu albumu pati mājās. Visu uztaisīju pati, un man tas bija nepieciešams. Ne visas ierakstu kompanijas to atļauj, bet man paveicās, man teica — mēs tev uzticamies, un man bija iedota pilnīga brīvība. Iespējams, Bugge ne vienmēr piekrita maniem muzikālajiem lēmumiem, bet atļāva darīt tā, kā es gribēju.

Tu atbrauci te ar savu jaunāko albumu? Ir sagatavots kaut kas īpašs?

Iespējams, mani uzaicināja tāpēc, ka man iznāca jauns albums. Mans pēdējais albums «Dedication» tika izdots aprīlī.

Bet saundčeka laikā es dzirdēju arī vecas kompozīcijas?

Jā, vienmēr! Es nevaru spēlēt tikai jaunāko materiālu, man jāspēlē arī veci skaņdarbi. Katru reizi, kad es taisu jaunu programmu, es balstu visu uz jauna materiāla, un tad es gribu uztaisīt programmu kā vienotu veselu, kad es izmantoju vecus skaņdarbus, es piemeklēju tādus, kas iederētos komplektā ar jaunajiem. Un ja tās dziesmas neiederās, es taisu jaunu aranžiju, lai koncerts būtu ka viens vesels, nevis ieskats dažādos virzienos.

Es tavā mājaslapā izlasīju, ka šajā albumā tu nolēmi atgriezties pie pamatstiliem — soula un fanka, bet agrāk tu tādu mūziku neesi spēlējusi, vai nē?

Šis ir mans astotais studijas albums, tas ir daudz, tas bija ceļojums. Pirmais albums bija vairāk virzīts uz klubu mūziku. Un tad es aizgāju nedaudz uz elektroniskās mūzikas pusi, tad uz džezu, pēc tam nedaudz kantri, tad atpakaļ pie elektroniskās mūzikas, visu laiku turp un atpakaļ… Iepriekšējais albums bijis visdžezīgākais, bet šis jaunais ir vissoulīgākais albums, ko esmu līdz šim taisījusi. Es jūtu, ka tieši šis visums man ir vistuvāks sirdij, es izaugu, klausoties šo mūziku, tādus māksliniekus ka Stīvijs Vanders, Areta Franklina, Donijs Hetevejs. Un es jūtu, ka es atgriezos mājās.

8 albumi 17 gadu laikā — tas ir diezgan daudz… Kas ir tavs iedvesmas avots?

Kā lai atbild uz šo jautājumu… ir grūti pateikt, bet kaut kā tam visam jānāk ārā. Man ir nepieciešama struktūra dzīvē, jo manas emocijas ir visapkārt visu laiku. Tāpēc es saku, piemēram, ka janvārī man jāsāk komponēt, un tad nav jautājumu vispār, es negaidu iedvesmu vai motivāciju, tam vienkārši jānotiek un viss, jo es tā teicu. Jo tas nenotiks, ja es neko nedarīšu. Tas ir kā ar sporta zāles apmeklēšanu vai vingrošanu — tas nav tāpēc, ka man patīk, tas ir tāpēc, ka vajag! Man nekad negribās skriet, tas ir nogurdinoši…

Protams, ar mūziku ir nedaudz savādāk, tā nav spīdzināšana, ka esmu tajā burbulī. Bet katru reizi, kad esmu tajā burbulī — tas ir smags darbs. Es veidoju sev to burbuli un esmu tajā iekšā un tas ir vienkārši brīnišķīgi, jo es nezinu, kas notiks, kurā virzienā mana mūzika ies. Es mēģinu būt godīga ar sevi, ar to, kas es esmu, man tas nav dabiski katru reizi taisīt vienādu mūziku. Es mainos, mans skatiens uz dzīvi mainās, uz mūziku, uz visu, mainās visu laiku, un tāpēc mūzika, kura nāk no manis, visu laiku mainās, un tas ir interesanti.

Vai tu ieliec sevi kaut kādos rāmjos? Vai uzstādi mērķi?

Jā! Es sāku to darīt, strādājot pie «Cricklewood Broadway», kas iznāca 2014. gadā. Albums bija balstīts uz grāmatas «Baltie Zobi, ko sarakstīja Zēdija Smita («White Teeth», Zadie Smith). Es iedomājos — es varu taču uztaisīt albumu uz tās grāmatas pamata, tikai vienas grāmatas! Un tad es sapratu, ka ja tu liec sevi kādos rāmjos, kad ieej kādā istabā, no kuras nedrīkst iziet ārā, tu sāc atvert dažādas durvis tās istabas iekšā. Pēc tam es nolēmu, ka pieturēšos pie noteiktā tēmām, par ko es rakstīšu. Nākamie divi albumi ir par dažādībām, par to, kā ir būt citādam, neiederēties nekur, kad esi «ārā», nezinot, kā lai tiek iekšā.

Tātad kā tieši tu raksti savas dziesmas?

Es vienmēr sākumā rakstu vārdus, man ir daudz vārdu! Es mēnešiem ilgi sēžu, rakstu tekstus kā dzejoļus, cītīgi strādāju pie tā. Un tad, kad man sakrājas vesela kaudze ar tekstiem, es eju savā mūzikas istabā un skatos, kas notiks tālāk, es radu harmonijas un melodijas tiem tekstiem. Dažreiz tie vārdi veido konkrētu atmosfēru, un tad es izvēlos rakstīt mūziku ka muzikālo pavadījumu tiem, bet dažreiz es gribu izdarīt tieši otrādi, es gribu izveidot kontrastu tam, par ko stāsta tie teksti. Man liekas, kad tu veido kontrastu starp mūziku un tekstiem, parādās kāda trešā nozīme tam visam. Ja es rakstu ļoti depresīvus tekstus, es tos lieku kopā ar jautru mūziku, sanāk ļoti interesanti! Tas ir tieši tāpat, kā kad tu skaties kādu filmu, teiksim, trilleri, un tur notiek kaut kas ļoti biedējošs, bet fonā skan bērnu mūzika, tad tas ir visbiedējošākais! Tas neiet kopā vispār! Bet ja viss būtu biedējošs, tad būtu diezgan garlaicīgi.

Tu teici, ka tavs pēdējais albums («Dedication») ir par dažādībām, kad neiederies. Kā tas tieši ir? Ko tu gribi pateikt pasaulei?

Man liekas, ka pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri jūtas neiederīgi. Priekš manis tā ir diezgan personīga lieta. Bet esmu mākslinieks — tāpēc tas, kas notiek ar mani, nav īsti svarīgi. Mans darbs kā māksliniekam ir rakstīt citu cilvēku stāstus. Ja es varu uzrakstīt tavu stāstu, neesot ar tevi personīgi pazīstama, uzrakstīt to ar saviem vārdiem un aizskart kaut ko ar tiem, tad man izdodas, tas ir galvenais, un es mēģinu to sajūtu atrast. Un tās sajūtas, neiederība, nesavienojamība, tā ir savdabīga cīņa un vientulība. Ir daudz pakāpes tam stāvoklim, dažreiz tu esi tik atšķirīgs, ka vienkārši nevari to izturēt un reizēm cilvēki sabrūk. Priekš manis rakstīt par šādām atšķirībām bija pat nedaudz terapeitiski, un tas arī nav interesanti, tas ir interesanti tikai man. Bet ja es varu iziet tam procesam cauri un palīdzēt citiem cilvēkiem, tad tas jau ir kaut kas. Ja mani vārdi var palīdzēt cilvēkiem, atvert viņiem durvis citu cilvēku sirdīs.

Vai tu joprojām producē savu mūziku pati?

Jā! Visu, izņemot priekšpēdējo albumu. Līdz pat 2015. gadam «Beady Belle» bija ne tikai mans skatuves vārds, bet arī grupas nosaukums, un pēc tam dueta, pēc tam trio, pēc tam atkal dueta… Bija nedaudz mulsinoši, kas tas «Beady Belle» vispār ir. Bet 2015. gadā mēs nolēmām izšķirties ar grupas dalībniekiem un aizgājām katrs savā virzienā, tad «Beady Belle» palika par manu skatuves vārdu, un viss. Es nolēmu ierakstīt albumu, bet pēkšņi sapratu, ka esmu taču viena, pati par visu atbildīga, es nezināju, kurus mūziķus aicināšu nospēlēt šim albumam, es nevarēju saprast, ko man tālāk darīt. Tāpēc es uzrakstīju dziesmas un sakontaktēju Bugge, palūdzu viņu noproducēt šo albumu. Viņš piekrita, bet ar nosacījumiem, ka mēs brauksim to darīt uz Ņujorku un ierakstā iesaistīsim pasaules labākos džeza mūziķus.
Es teicu: «Ok…», es rakstu popmūziku, bet Bugge teica, ka grib to iesaiņot džeza iepakojumā, ierakstīt akustiskās klavieres, akustisko basu, akustiskās bungas, rakstīt tā, kā tas bija pieņemts agrāk, pāris dienu laikā un visiem kopā, vecajā studijā — pa īstam! Tas bija maģiski! Es nekad iepriekš neesmu bijusi Ņujorkā, es ļoti uztraucos, atbraucu ar savu dziesmām pilnu čemodānu: «Sveiki, mēs tagad spēlēsim manu mūziku…» Un tas bija burvīgi!

Tas bija īpašs process priekš manis, ļaut kādam citam producēt. Es sakomponēju dziesmas, nodziedāju tās, bet Bugge bija galvenais, un es, manuprāt, sapratu, ka atkal gribu to visu darīt pati, pašai producēt savu mūziku, kaut gan šoreiz es gribēju pieturēties pie tā vecmodīga stila — visi kopā vienā istabā, spēlē kopā, bet es visu pirmsproducēju mājās pati, lai mūziķi vienkārši zinātu, ka es gribu, lai manas dziesmas skanētu.
Tas nenozīmē, kas es viņiem precīzi teicu, kas jāspēlē, kuras notis, vienkārši ierādīju virzienu. Es gribēju iedot mūziķiem brīvību, lai viņi spēlētu to savā veidā, lai viņi kļūtu par līdzvērtīgiem dalībniekiem. Kad raksti dzīvajā… Kaut kas notiek, kad mēs spēlējam dzīvajā, un citādāk to efektu nevar dabūt. Mani pirmie albumi nebija ierakstīti dzīvajā. Man viens mūziķis visu spēlēja vienā dienā, cits citā, neviens nebija spēlējis vienlaicīgi ar citu personu, un man pašai tas bija kā puzle, es to visu griezu un līmēju kopā no jauna. Bet kad tas ir dzīvajā, tas ir dzīvs! Un varbūt tur ir kaut kādas kļūdas vai dīvainas lietas notiek, bet ir labi, ka nav ideāli, jo mūzikai nav jābūt ideālai. Kad viņa ir ideāla, maģija pazūd… Un man liekas, tieši tāpat ir ar visu, perfektas lietas nav interesantas. Perfekti nenozīmē skaisti.