Stāsts par džeza brīvdomāšanas meklējumiem
Atis Andersons par to, kā viņš mācījās dzīvot un neatstāt rītdienai to, ko var izdarīt tagad
Mūsdienu pasaule ir pilna ar iespējām, it īpaši jaunajiem cilvēkiem — dzīvojot Eiropas Savienībā, ir ļoti viegli izvēlēties jebkuru skolu, kurā mācīties. Tas, protams, ir ļoti labi, bet ja kāds brauc prom un neatgriežas, paliek nedaudz skumji. To var saprast — cilvēks 4 gadus pavada citā pasaulē, uzbūvē sev jaunu dzīvi, un pēc mācībam to atstāj un dodas uz mājām, kur par viņu jau paspēja aizmirst — tas ir grūti, jo jābūvē sava muzikālā dzīve no jauna. Ir vieglāk palikt ārzemēs, kur jau ir izveidoti kontakti, kur ir daudzsološa vide attīstībai un domubiedru meklēšanai. Tomēr ir piemēri, kad jauns un talantīgs mūziķis atgriežas mājās, lai dalītos ar savām zināšanām un ieguldītu mūsu muzikālās skatuves attīstībā! Viens no šādiem piemēriem ir pianists Atis Andersons, kurš 29. aprīlī Zirgu ielas koncertzālē sniegs īpašu solo koncertu, veltītu Kenija Vīlera daiļradei, kurā skanēs arī paša pianista oriģinālkompozīcijas.
Kā tu sāki spēlēt klavieres?
Pašus pirmsākumus neatceros, tas ir kā vairākiem citiem — vecāki izdomāja, ka kaut kas jādara. Es sāku 6 gados, tas bija Skolas ielā, Mediņos, sagatavošanās. Klasika, protams. Pēc tam iestājos mazajos Mediņos. Džezs sākās bišķiņ vēlāk, pēc 7 gadiem.
Vai apzināti?
Precīzi neatceros… Man ir viens divu disku albums, ko tētis atveda no Francijas, to klausījos visu laiku. Tas bija brīnumaini, pavisam cita enerģija. Tur bija Arts Bleikijs, Stefans Grapelli, Badijs Ričs un daudzi citi. Man bija 13-14 gadi, un tas bija tā — Wow! Kas vispār te notiek! Un jā, tā gribās, es tā varētu… Es datēju to pagrieziena punktu tieši ar tiem diskiem. Tajā laikā sanāca arī ģitāru spēlēt, un vispār tās klavieru lietas negāja pie sirds, jo bija jāspēlē klasika, piespiedu kārtā. Bija jāmeklē pašam; skolā kaut ko mācīja, bet ar to bija par maz. Sāku pats spēlēt, meklēt skaņas, nopirku datorgrāmatas, pirmā džeza valoda sākās caur ģitāru.
Un tad iepazināmies ar Rūdolfu Macatu. Mazajos Mediņos viņš mācījās klasi augstāk un arī jau gāja uz džeza brīvdomāšanu, meklējot to pašu, ko es uz ģitāras — sākām spēlēt kopā.
Tu Mediņos mācījies arī ģitārspēli?
Nē, to es mācījos Ādažos, tur mūzikas skolā visiem nopirka vienam braucienam jaunās ģitāras. Man gribējās atrast ko jaunu un svaigu.
Un pēc tam bija RDKS?
Jā. Kaut kā tā ģitāra izbeidzās ar laiku, sapratu, ka jāturpina spēlēt klavieres, jo gribu džezu. 2005. gadā tur tieši atverās dienas nodaļa, tad stājos pirmo reizi, bet pat skatoties iestājprasības, neko nevarēju saprast, tā visa terminoloģija — kas ir kvadrāts? Tēma? Klasiskās skolas cilvēkiem nevar būt skaidrs, ko no viņiem grib dzirdēt iestājeksāmenos, tur ar enciklopēdijām jāsēž un jāpēta — kas ir kvadrāts? Vēlreiz stājos 2006. gadā, un tiku iekšā. Tā iestāde ievadīja pareizās sliedēs, uzlika uz pareizā ceļa, tas bija labs lēmums.
Kā tev sanāca pārslēgties no klasiskajām uz džeza klavierēm?
Pats instruments taču nemainās, bet tur zināšanas vajadzīgas. Pie tā nenormāli jāstrādā. Es īstenībā brīnos par tiem, kam knapi 15 gadi, un kas spēlē tā, it kā viņiem ir 40! Bet tas ir cits stāsts. Bija teorijas grāmata priekšā. Pie tehnikas bija arī jāpiestrādā, jo izrādās, ka mani nepareizi iemācīja, varētu vispār pirms tās skolas neko nemācīties… Es atceros to, ka vienā no pirmajām stundām bija uztraukums, jo pirmo reizi gribējās to instrumentu spēlēt. Bija nolikta lapa priekšā, tajā bija kvintu aplis, un uzreiz runa par visām tonalitātēm, trīsbalsīgie salikumi, ko es tagad arī saviem studentiem mācu, dažiem sekmīgi, dažiem nesekmīgi. Vienkārši trīs skaņas – kreisajā rokā bass, un vēl divas skaņas labajā, no kurienes sākas džeza harmonija, pianistiski runājot. Pirmais skaņdarbs, jeb standarts, ko apguvu, bija «Just Friends».
Manuprāt, visiem, kas mācījās «Domenē», pirmais skaņdarbs uz klavierēm bija «Just Friends»!
Droši vien, tāpēc, ka tas ir pirmais izrakstītais Marka Levīna grāmatā! Turpat sāku arī spēlēt ar citiem cilvēkiem. Pirmā kolektīva pieredze ir combo (džeza ansamblis). Tur stāstīja, par ko katrs instruments ir atbildīgs, komandas darbs. Ārpus combo spēlējam nedaudz ar Kārli Auziņu. Atceros, bija tāda vieta – «Bastejs», es tur kādu pusgadu spēlēju. Dažreiz ar vokālistiem, dažreiz ar kontrabasistu Tomu Timofejevu. Tur bija smuks balts flīģelis un mafijas atmosfēra, bija forši.
Un tad tu pabeidzi «Domeni», un nolēmi braukt prom?
Tas ir interesants brīdis, ko savos studentos arī pamanīju. Kad tas laiks tuvojas beigšanai, tas aktīvais pārdomu laiks iestājas. Man arī bija tāds brīdis. Vispār mākslinieciski pa kalniem, pa lejām, nevarēju saprast, vai turpināt klavieres spēlēt. Izdomāju, ka būtu labi vēl kaut ko darīt. Skatījos kursus, ko piedāvā augstskolas Eiropā, un atradu Londonā, Anglijā piedāvājumu apvienot vairākus kursus kopā – džeza klavieres un vēl vairākus kursus klāt.
Un tu paņēmi, ja nemaldos, filmu mūzikas kompozīciju?
Galvenā specialitāte bija klavierspēle, un otra — mūzikas tehnoloģijas. 3 gadu laikā mēs izgājām ļoti daudziem aspektiem cauri, sākot ar audio teoriju, miksēšanu, darbu studijā, kreatīvo skaņu, eksperimentālo skaņu… Man vislabāk patika filmas, jā. Es agrāk biju kinomans, tāpēc man šis kurss uzreiz aizgāja, parādīja, kas ar skaņu notiek filmās. Agrāk bija uzskats, ka viss ir izdarīts ar vienu kameru, ka galvenais ir bilde, bet īstenībā skaņas ziņā tur ir milzīgs komandas darbs. Mani tas aizrāva, sāku komponēt, sāka likties kopā. Universitātē bija uzdevumi, teiksim — ir klips, un vajag uzburt divas noskaņas tikai ar skaņu efektiem, jāizmanto sadzīves trokšņi, ierakstīt studijā un uzlikt pa virsu video. Pēc tam bija jākomponē mūzika īsfilmām. Bija tikai bilde, pilnīgi visas skaņas bija no jauna ieraksta, pat dialogi. Milzīgs komandas darbs un ļoti interesanti.
Cik tu gadus pavadīji Londonā?
4 veselus. Sanāk piektā daļa dzīves… Bišķiņ ir tāds tuvums britiem. Angliskums iekšā, tik daudz laika pavadīts.
Kā tu nolēmi atgriezties?
Es tolaik maz parādījos mājās, un tās droši vien pietrūka. Vispār sākumā man bija doma braukt uz palikšanu, un tālāk uz štatiem tikt, arī Kanādā. Skatījos tur kādas iespējas. Bet viss apstājās, jo tas ir ārkārtīgi dārgi. Un pēc tam atkal braukt jaunā valstī un sākt pilnīgi no nulles… Pa traku.
Jau vienu reizi bija, jā?
Nu tur ir tā lieta, jā. Un tā dzīvošana un izdzīvošana ļoti dārgā Eiropas lielpilsētā, kas prasa ļoti daudz naudas.
Un kā tā izdzīvošana sadzīvo ar tavu māksliniecisko pusi?
Es biju laimīgs, ka vairāk mācījos tieši dzīvot. Būt citur, citā vidē, tur viss notiek savādāk, pat brauc pa otro ceļa pusi, ko es arī iemācījos un diezgan tekoši.
Visas tās pārmaiņas netraucēja komponēšanai?
Bišķiņ bija. Mākslinieciskumam laiks paliek mazāk.
Tad kāpēc esi atgriezies?
Viens no iemesliem bija — es paskatījos, kas bija tie, kuri atbrauca atpakaļ — Čudars, Macats, Rudzinskis, ik pa brīdim arī Kārlis Auziņš kaut kur koncertēja. Katrā ziņā, tie, ar kuriem biju pazīstams, bija atbraukuši atpakaļ, un bija sajūta ka kaut kas te notiek. Izskatās, ka darbs ir, koncerti visu laiku notiek, un tad es pieņēmu to lēmumu, ka pienācis laiks braukt. Jo ja es mēģināšu kaut ko atlikt, tad vēlāk varētu būt sarežģītāk. Man tur arī ar tiem darbiem bija kā bija, atradu kārtējo darbiņu, domāju, ka pastrādāšu, iekrāšu un paņemšu brīvu gadu, iešu uz džemiem, koncertus apmeklēšu…. Bet tas tik ātri sabruka. Tiklīdz to darbu pazaudēju, atceros, uzkāpu uz ričuka un izdomāju: viss, es braucu mājās, es šodien pērku biļeti mājās. Savā ziņā es biju diezgan priecīgs, tas mani atbrīvoja no milzīga… sloga. Atbraucu atpakaļ, un pamazām sāku darboties. Par akadēmiju tas arī bija vienas nakts lēmums, iedomājos — kad, ja ne tagad? Ja atlikt uz kādu laiku, būs jau grūtāk atsākt mācīties.
Un tagad tu pats pasniedz, vai nē?
Jā, strādāju Ventspils Mūzikas skolā.
Ko klausītāji dzirdēs tavā koncertā?
Es izvēlējos veidot to tādā tematiskā noskaņā, balstītā uz Kenija Vīlera skanējuma. Atskaņošu gan viņa kompozīcijas, gan savas, kas tapa, iespaidojoties no viņa. Biju iedziļinājies viņa mūzikā, ļoti uzrunā liriskā melodija un negaidīti sarežģīta harmonija.
