Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Mūzika ir kā vīns — ar laiku kļūst aizvien labāka


Freds Hormeins par džeza saknēm, fankmūzikas mērķi un muzikālo globālismu

Evilena Protektore

Šogad Starptautiskās Džeza dienas Latvijā svinības ir īpašas ne tikai tāpēc, ka tā ir 5. jubileja, bet arī tāpēc, ka tieši šis gads spilgti atspoguļo svētku mērķi — vienot cilvēkus džezā! Šodien mans sarunu biedrs ir brīnišķīgs saksofonists, kurš dzīvo dubultdzīvi — vienu Francijā, un vēl vienu tepat, Latvijā. 30. aprīlī viņš pievienosies mūsu vietējiem fanka mūzikas varoņiem, lai nospēlētu koncertu vietā, kuru apmeklē daudz franču… jā, vinotēkā, jo, kā viņš pats saka, «Mūzika ir ka vīns — ar laiku tā kļūst aizvien labāka».

Dāmas un kungi, piedāvāju iepazīties ar vienu vienīgo un neatkārtojamo Fredu Hormeinu, latviešu / franču saksofonistu un īsto fanka vēstnieku!

Publicitātes foto

Sāksim uzreiz ar galveno jautājumu — pastāsti man par Džeza Dienas koncertu?

Es spēlēšu ar grupu «FunCoolio»! Es jau esmu ar viņiem spēlējis kādas divas reizes. Mēs bijām jau kādu laiku pazīstami, esam tikušies, bet nebiju ar viņiem spēlējis, kamēr Deniss (Gradaļevs) mani nesakontaktēja un neteica — hei, vai gribi ar mums uzspēlēt? Un es teicu jā. Mūsu pirmais koncerts kļuva par ļoti labu piedzīvojumu. Uzreiz atradām kontaktu, fanks ir mana mūzika, tā man ļoti patīk.

Ja fanks ir tava mūzika, pastāsti man par savām attiecībām ar to?

Man patīk fanks, jo tā ir mūzika dejošanai. Bet zini ko? Sāksim no paša sākuma. Es neuzskatu sevi par džeza mūziķi. Jā, es spēlēju džezu, bet man liekas, ka mūsdienās laikmetīgais džezs ir pazaudējis savas saknes. Man patīk visa mūzika, kas joprojām paliek «andergraundā», kura ir dzīva, nevis tā, kuru reliģiski jāsēž un jāklausās, baidoties trokšņot. Man patīk džezs tādā veidā, kāds viņš bijis sākumā — kad tas bijis domāts «sliktajiem džekiem», pagrabā, kur varēja pīpēt. Man patīk fanks, jo viņš joprojām šāds arī paliek.

Kā tu atklāji džezu un fanku?

Mana pirmā saskarsme ar džezu bija caur saksofonistu Manu Dibango. Es biju 15 gadus vecs, un šis lielais vīrs spēlēja kaut kādu transu. Tas ir līdzīgi fankam, kad vienā brīdī tu vienkārši sāc kustēties, grūvot. Šis faktors arī ievadīja mani manā mūzikas ceļojumā. Jātaisa mūzika ne tikai smadzenēm, bet arī sev pašam, un nekad nedrīkst aizmirst, ka mūzika nāk no kājām. Es vienmēr mēģinu atrast to kompromisu starp smadzenēm un jautrību. Tas ir tas, kas man patīk fankā, tu dod vielu pārdomām, bet tas viss paliek grūvā. Fanks ir reāls mūzikas stils, un dažreiz džeza mūziķi domā, ka spēlēt to ir viegli, ka tā ir viegla mūzika. Bet ja noklausās, kā džezmeņi spēlē fanku, uzreiz ir saprotams, ka tas negrūvo, jo viņi mēģina padarīt to sarežģītāku, un cilvēki uzreiz pārstāj dejot.

Man personīgi ir divi varoņi — Maseo Parkers un Deivids Senborns, viņu koša un enerģētiska skaņa ir tas, kas patīk. Tomēr džezs… šodien džezs ir kļuvis par jaunu klasisko mūziku. Zini, kad man bija 20 gadi un es tikko sāku mācīties džezu, es tajā pārgāju no klasiskās mūzikas. Tas ir kaut kas pavisam atšķirīgs, kā cits instruments. Bet man daudz problēmu ar to nebija, es jau improvizēju. Džezs vēl nav bijis Francijas konservatorijā, vienkārši neeksistēja, tikai privātskolās, vai arī bija jāņem privātstundas. Bet šodien tā ir pilnīgi akadēmiskā mūzika, un ja salīdzinām laikmetīgo džezu un laikmetīgo klasisko mūziku, tas būs viens otram ļoti tuvs.

Šodien visi mācās hard-bopu un visu ko konservatorijā, un pēc tam visi spēlē vienādi. Visi mācās visur pasaulē, un īstenība cilvēki atrodas tikai viena pieskāriena attālumā. Nav īsti svarīgi, vai esi spānis, dānis vai latvietis, kad kļūsi par pieaugušu cilvēku mūzikā, spēlēsi tāpat, kā citi. Visi skan vienādi. Un tas īstenībā ir diezgan smieklīgi, jo to var pārbaudīt. Vari paņemt ierakstu, kurā spēle saksofonists no Amsterdamas konservatorijas un uzlikt kādam, un uz jautājumu «kas spēlē ierakstā» tev atbildēs, ka iespējams, tas ir Koltreins. Tas ir tāpēc, ka visiem ir vienāda informācija. Pirms 15-20 gadiem pastāvēja reāla atšķirība starp Ziemeļvalstu un amerikāņu džezu. Kad es atbraucu uz Latviju pirms 12 gadiem, mani iespaidoja tas, kā cilvēki šeit spēlēja! Bet šodien visi spēlē vienādi.

Joaquim Valente

Piemēram, es zinu vienu ļoti labu saksofonistu no Latvijas, viņš pārsvarā mācījies Nīderlandē, un man ir viens draugs no Luksemburgas, viņš arī mācījās turpat. Viņi abi, mācoties, saņēma vienu informāciju. Tie divi saksofonisti pazīst viens otru, un viņi spēlē vienādi! Šī paaudze vēl ir pārāk svaiga, viņi vēl atradīs savu skaņu, bet pagaidām tā skaņa ir pārāk līdzīga. Tas muzikālais globālisms ir kā pārtikas globālisms — cilvēki visā pasaulē ēd picas un burgerus, kāpēc lai neēd zirņus šeit, un cepelīnus — Lietuvā? Jāpaiet kādam laikam, kamēr jaunieši atradīs savu īsto skaņu. Kad man bija 25, es arī spēlēju tāpat, kā visi pārējie.

Kad es biju jauns, man bija divas izvēles karjerā — sports un mūzika. Sports man ļoti labi padevās! Un es arī to izvēlējos, vairs nespēlēju mūziku, aizgāju mācīties sporta skolā. Bet kad man bija 18, atsāku. Aprunājos ar pāris cilvēkiem, un viņi man teica — «Zini, kad tev būs 30, viss tavs sports beigsies, bet ar mūziku tu varēsi nodarboties visu mūžu.» Esmu ļoti priecīgs, ka izvēlējos tieši mūziku. Sapratu, ka spēlēšu vēl labāk, kad man būs 60. Tas viss nav par, teiksim, ātrumu, bet tas ir drīzāk par to, kā tu pielieto savas zināšanas par dzīvi mūzikā, tev jābūt vienotam ar mūziku. Kad man bija 20-25, es gribēju paradīt visiem, ka māku spēlēt ātri, man likās, ka tas ir tik forši! Bet vēlāk es sapratu to, ka mūzika ir kā labs vīns, ar laiku tā paliek arvien labāka.

Pastāsti par saviem projektiem?

Šobrīd tie ir divi — «Viņš un Viņa» ar manu sievu tepat Latvijā un «Mister Goldhand» Francijā. Goldhand mana uzvārda dēļ (Or — zelts, main — roka)! Man ļoti patīk šis projekts, jo tāds es arī esmu! Tas ir savdabīgs mikss starp roku, panku, fanku, džezu, un arī trakums! Un šeit «Viņš un Viņa» ir projekts, kurā es atklāju sevi no jauna. Es visu savu mūžu dziedāju, bet šajā projektā sapratu, ka tomēr neesmu «mūziķis—dziedātājs», es nebiju atbrīvojis savu prātu. Šis projekts man pašam ir savdabīga terapija, es dziedu arvien vairāk, un man tas patīk! Ja vajadzētu atstāt pasaulē tikai vienu instrumentu, tā būtu balss. Balss ir viss, balss ir burvīgs instruments. Balss aizkustina cilvēkus. Rīkoties ar balsi ir vienlaicīgi vienkārši un ārkārtīgi grūti. Dziedāt var visi, bet ir nenormāli grūti nodziedāt tā, lai tiešām aizkustinātu cilvēkus. Ja tu neesi dziedātājs savā prātā, tu neesi dziedātājs vispār, jo nevar attaisīt muti vaļā un izdziedāt dvēseli.

Publicitātes foto

Ar šo kolektīvu es arī spēlēju ģitāru. Vispār es daru daudz no tā, ko ar «Mister Goldhand» nedaru. Man ir kaut kāda dubultā dzīve — Francija un Latvija, «Mister Goldhand» un «Viņš un Viņa».

Kā šobrīd sokas fankam Francijā?

Fanka mūzika nav pārāk populāra Francijā, jo tā ir vairāk amerikāņu mūzika, un tu taču zini, ka Francijai ir dīvainas attiecības ar visu amerikāņu kultūru. Pirmkārt, jāapzinās, ka franči runā tikai franciski, saprot tikai franciski, un pārsvarā pieturās pie franču lietām. Otrkārt, Francijā mūzika ir aizsargāta ar likumu, vismāz 50% no tā, kas skan ēterā, jābūt vietējam, tas atstāj maz vietas citu kultūru produktiem. Nu, un arī franču popmūzikas kultūra ir ļoti attīstīta. Es dzīvoju pie Vācijas robežas, un zinu, ka tur situācija ar fanku ir labāka.

Vai gribi padalīties ar kādu gudru padomu ar jauniem džezmeņiem?

Es parasti nedalos ar padomiem, jo katram cilvēkam jāatrod savs ceļš, bet, manuprāt, vissvarīgākais dzīvē ir spēja darīt to, ko jūti, jo tikai tā tu kļūsi par īsto sevi, un tikai tad, kad esi patiess, varēsi aizkustināt cilvēkus. Šāda ir Freda Hormeina gudrība.