Klausies. Слушай. Listen.: «17»
Krists Saržants par aizkustinošu sadarbību starp dzeju un džezu un jaunu albumu, kurā katrs stāsts ir pelnījis tikt sadzirdēts
Projekta «Klausies. Слушай. Listen.» aizsācēja, dzejniece Aleksandra Line ir izveidojusi aizkustinošu sadarbību starp dzeju un džeza mūziku. Lai gan tas patiesībā ir kas daudz vairāk — gan no dzejas, gan no mūzikas. Tas ir stāsts, kas ir daudz vairāk par burtiem, izliktiem uz papīra. Tās ir sajūtas, dzīvība, kurai apvalku rada trīs lieliski mūziķi — Toms Rudzinskis (saksofons, flauta, efekti), Toms Mikāls (sintezators, efekti) un Artis Orubs (bungas, perkusijas).
Spoken Word ir virziens, kas Latvijā vēl nav ieguvis tik izteiktu popularitāti, līdz ar to šis dzeju un mūziku savienojošs albums viennozīmīgi raisa interesi. Mūzika dzejai nenoliedzami sniedz vēl spilgtāku emocionālu saikni ar klausītāju. Albums «17» sastāv no 15 kompozīcijām jeb, es teiktu, stāstiem un, kā projekta nosaukums liecina, visās trīs valodās — latviešu, krievu un angļu.
Pirmā kompozīcija «17» rada negaidīti tumšu un emocionāli dziļu noskaņu. Kopā ar mūziķu improvizāciju, saspēli kompozīcijas otrajā pusē rada nopietnu un spēcīgu albuma pieteikumu. «The Road» pārsteidza ar negaidītu stīgu instrumentu tembru. Mākslīgu — diemžēl. Pārsteigums, kas radīja diezgan lielu vilšanos: cīņā starp vijoli un sintezatoru vijole vienmēr uzvarēs. Harmoniju ziņā lielisks sniegums. Mūzika gan nedaudz «apēda» dzeju.
Kompozīcija «Golos», runājot par dzeju, emocionāli pārliecināja pat vēl vairāk kā pirmās divas, kuru muzika bija dzinējspēks atmosfērā. Šeit viennozīmīgi parādās Aleksandras komforta zona. No saraustītiem muzikālajiem motīviem «Golos» atrada savu balsi. «Adams» manī radīja 80. gadu noskaņu, nedaudz atgādinot Džefa Veina (Jeff Wayne) muzikālo versiju stāstam «Pasauļu Kari» (The War Of The Worlds). «Jazz Musician» viennozīmīgi ļāva izpausties Artim Orubam un Tomam Rudzinskim savā saspēlē, atstājot Aleksandru nedaudz novārtā. «Su» ir izcils turpinājums iepriekšējai kompozīcijai, liekot sajust cigarešu dūmus un viskija garšu no kāda Maskavas nostūra džeza bāra 20. gadsimta vidū. Toms Mikāls veiksmīgi «noķēra» šo noskaņu.
Toties «Kjara» atkal aizved citā pasaulē. Arta šķietami neiestudētais komentārs lika pasmaidīt, atgādinot, cik arī studijas ieraksti ir «dzīvi». Perkusijas un repetitīvais T. Mikāla izpildījums radīja tādu kā rituālu noskaņu, kas veiksmīgi papildināja Aleksandras dzeju, kas vēlāk pārgāja atvieglojošā un plūstošā harmonijā, tomēr atrisinot uz, kā teikt, neatrisināta intervāla. «Sails» savā veidā turpina «Kjara» iesākto rituālistisko noskaņu ar T. Rudzinska «saucieniem». Neuzkrītošais pavadījums ļauj ieklausīties Aleksandras teiktajā. Abu tandēms ļauj iztēloties vēlu vakaru pie jūras vienatnē, kad saule jau norietējusi, bet vēl nav iestājusies pilnīga tumsa.
«La linea gialla» harmonijas tīrība veiksmīgi atrisina iepriekšējo kompozīciju. Pretstatam — ja iepriekšējā asociējās ar tumšu nakti pie jūras, tad «La linea gialla» atsauc rītu, cerību, gaismu. Lielisks T. Mikāla izpildījums, papildinot Aleksandras stāstu. Kompozīciju «Līst» ar dominanci aizsāk visi trīs mūziķi, pārejot no asociācijas par džeza tradīciju uz kaut ko daudz mūsdienīgāku, ievadot Aleksandru ar nebeidzamu spriedzi gan mūzikā, gan beidzot arī balsī, salīdzinoši ar, piemēram, «The Road». «Shark» nostiprināja T. Rudzinska patiku pret hromatiskām intervālu sekvencēm, ko varam dzirdēt arī pirmajā kompozīcijā, kas ir tā, nedaudz pasmaidot. Lieki piebilst, protams, ka sniegums šajā solo ir ļoti T. Rudzinski raksturojošs gan skaņas, gan frāžu ziņā, pilnībā attaisnojot savu vārdu šajā albumā.
«Jevgenij» atgādināja cēlu atmodu. Dzeja krievu valodā ar brīvību Aleksandras balsī izcili saderēja ar ērģelēm un dramatisku bungu tremolo, radot iespaidu, ka tuvojamies beigām — labām beigām, nedaudz novirzoties no jau radušās iespaida par projekta skanējumu. Savukārt «Apmaldīties» neļauj novirzīties pārāk ilgi, atkal dodot brīvību T. Rudzinskim kompozīcijas otrajā pusē izpausties savā manierē, tomēr atstājot beigas T. Mikāla un A. Oruba izpildījumā ar gaumīgu nobeigumu. «Addiction» turpina Aleksandras degsmi un aizrautību balsī, pārejot pavadījumam šķietamā haosā, kas tomēr veiksmīgi “turas kopā”. Taču «Slushaj» aptur «Addiction» haosu ar gaišu atkāpi no trokšņa, pievēršoties atrisinājumam, gaismai, noslēgumam. Vienkārši, nepiespiesti un tieši tas, kas bija nepieciešams beigām.
No dramatiski tumša sākuma līdz rotaļām, haosam un gaismai atrisinājumā, kas liek gaidīt turpinājumu un nākamo disku. Albums, kuru noteikti ieteiktu baudīt kādā nesteidzīgā vakarā, klusumā, jeb kad varam piespiest sevi ieklausīties. Kritizēt ir viegli, toties sadzirdēt cilvēka sirdi un dvēseli… Dīvainā kārtā ar to mums dažkārt iet grūtāk. Katrs stāsts ir pelnījis tikt sadzirdēts. Klausies. Слушай. Listen.