Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Dzīve kā ceļojums sevī un mūzikā


Kā cilvēks, kuram patīk konkrētika visās dzīves jomās, pēkšņi sāka improvizēt, jeb stāsts par projekta «Klausies.Слушай.Listen» nejaušu piedzimšanu un albuma prezentāciju

Evilena Protektore

Spoken Word ir jēdziens, kas pēdējo desmit gadu laikā gūst jaunu šarmu, kļūst aizvien spēcīgāks un populārāks. Tajā nav nekas īpaši jauns, jo publiskie dzejas lasījumi eksistē gandrīz tik pat sen, cik pastāv pati dzeja, tomēr ja to apvieno ar mūziku, šī konceptuāli jaunā simbioze atradīs jaunu auditoriju. Dzejas lasījumi kopā ar mūziku, man šķiet, nedaudz atvieglo teksta uztveri, mūzika lieliski veido noskaņojumu, un tandēmā ar lasītāju palīdz klausītājam vēl spēcīgāk sajust ritmu.

Arī Latvijā šī parādība nav nemaz tik jauna, jo vairākus gadus eksistē dzejnieku apvienība «Orbita», kas piedāvā performances, kurās reizēm ir piedalījušies arī džeza mūziķi. Bet ne vienmēr viņiem bija lemts palikt par šī žanra monopolistiem — 1. maijā gaismu ieraudzīs šajā žanrā izdotais albums, un tekstus tam uzrakstīja kāda, kas ar džeza mūziku saistīta diezgan cieši. Viņas vārds ir Aleksandra Line, un mūsu saruna nebūs pakārtota viņas kā mākslinieku muzikālās menedžeres un viena no diviem mūsu valsts džeza klubu menedžeres darbībai, bet gan viņas radošai pusei — kā viņa ir apvienojusi dzeju ar džezu, kā tas tika iemūžināts albumā, un kā izpaužas viņas radošais ceļš.

Artūrs Dimenšteins

Pastāsti, lūdzu, par projektu un albumu!

Projekts tika izdomāts pirms kādiem trīs gadiem, un piedzima līdz ar pirmo koncertu pirms nedaudz vairāk kā diviem. Tā ir mana dzeja latviešu, krievu un angļu valodā, un improvizētais džezs, ambient, fusion, viss kopā, un to izpilda trīs lieliski mūziķi. Albums ir bundzinieka Arta Oruba ideja, viņš ir izdomājis, ka mums tas ir jāieraksta, tāpēc devāmies uz studiju un izdarījām to! Albumā ir 15 kompozīcijas, piecas katrā no valodām.

Kā notika darbs pie albuma?

No sākuma es ilgi izvēlējos tekstus, ko gribētu tajā iekļaut, un mēs ar puišiem apspriedām, kādām muzikālām noskaņām ir šiem tekstiem jāatbilst, lai mūzika ietu līdzi dzejai, teksti papildinātu mūziku, un tas viss kopā izklausītos kā vienota bilde. Atnācām uz studiju un ierakstījām (priecīgi smaida). Viss ar pirmo piegājienu, sanāca viena studijas diena, un tai sekoja 4 mēneši darba pie materiāla kopā ar Arti un Ivaru Ozolu, kurš mūs ierakstīja, veica miksēšanu un masterēšanu. Tā kā Artis bija atbildīgs par visu mūzikas producēšanu, sarežģītākais šajā procesā bija salikt viņus abus kopā, jo viņi, šķiet, ir divi visaizņemtākie cilvēki mūsu valsts mūzikas industrijā! Man personīgi lielākais izaicinājums darbā ar albumu bija palikt pacietīgai un sagaidīt, kamēr viss tapa.

Pastāsti par albuma vizuālo noformējumu! Tur viss nav tāpat vien, pareizi?

Tieši tā! Es sen nevarēju izdomāt, ar kādu vienu tēlu, bildi šis asociētos, jo stāsti ir dažādi. Pats albums sanāca kā vairāku stāstu izlase. Stāsti par dažādām lietām, un kad es iedevu pāris draugiem paklausīties materiālu vēl izstrādes stadijā, katram tas asociējās ar pilnīgi dažādiem tēliem. Un tad atcerējos, ka pazīstu fotogrāfu Arturu Dimenšteinu, un man ļoti patīk viņa darbi. Viņš pārsvarā iemūžina melnbalti, ar filmu, un tie parasti ir fotostāsti no viņa ceļojumiem, kas saskan ar manu ceļojumu uztveri. Es palūdzu viņam izdomāt kādu vizuālu pavadījumu albumam. No dažiem desmitiem variantu, kas viņam asociējās ar šo albumu, visi man patika, bet viss ne līdz galam, līdz viņš atsūtīja man fotogrāfiju, uz kuras tika attēlota mazas mājiņas fasāde, logs, durvis…

Man vienmēr likās īpaši tuvs logu vizuālais tēls, tāpēc arī šī bilde šķita tuva. Arturs uzjautāja, vai viņam jāturpina meklēt, un es paņēmu pauzi līdz nākamajam rītam, lai saprastu — vai tas patiešām ir tas, ko es gribu redzēt uz vāka. Naktī šo mājiņu redzēju sapnī! Pat tagad, aizverot acis, es iztēlojos: pa labi bija jūra, mājai priekšā stāvēja galds ar diviem krēsliem, uz galda — vīna pudele, un manā sapnī mēs ar Arturu sēdējām pie šī galda un runājām par ceļojumiem. Kad pamodos, uzreiz pateicu Arturam, ka tālāk nav jēgas domāt, šis būs uz vāka!

Pēc tam, kad albumam vajadzēja izveidot gatavu dizainu, izdomāt, kas aizpildīs citas fiziskā nesēja plaknes, vērsos pie Vadima Kožina, jo, vairākus gadus strādājot ar viņu kopā, zināju, ka neviens cits neizdarīs to labāk par viņu.

Albumā ir vēl viena Artura fotogrāfija?

Jā! Vadimam likās, ka tieši šī bilde ideāli atbilst tam, par ko ir mani teksti. Vadims arī izdomāja, ka albuma saturs ir košāks, krāsaināks, tāpēc iekšpusē izdomājām pielikt arī krāsas. Man liekas, ne pārāk bieži notiek tā, ka pie albuma dizaina notiek tik cītīgi darbi, kad no reāliem fotogrāfiju gabaliņiem notiek visi pārējie stāsti — tur ir šalles faktūra, ādīta zeķe, saldējuma kociņi, 40 centimetru garas kanēļa standziņas, ko es meklēju pa visu pilsētu. Varbūt ne visiem sakritīs, kā viņi iztēlosies šo albumu vizuāli, bet man ļoti patīk pats process.

Artūrs Dimenšteins

Kas par stāstu slēpjas aiz tavas dzejas?

Katrs teksts notiek kāda iemesla dēļ — reizēm tā ir kāda mana sajūta, reizēm stāsts ir par mani, bet biežāk tie ir stāsti par kādiem cilvēkiem, notiekošo man apkārt, vai arī stāsts, ko uzrakstīt iedvesmoja kāds cilvēks, kas pēc tam transformējas, un to es nevaru ietekmēt. Daži draugi, lasot manu dzeju, atpazīst tajā sevi, bet beigās reizēm brīnās, ar ko stāsts beidzas, jo tas bija sācies par viņiem, un beidzās par pavisam citu cilvēku.

Par ko ir šis albums?

Ja jāizvēlas tikai viens, tas ir par ceļojumiem. Ne vienmēr fiziskiem, arī ceļojumiem sevī, pa savu pilsētu, citām pilsētām. Dzīve pati par sevi ir viens liels ceļojums, ceļš. Ceļojumiem kopā ar mūziku vai pašā mūzikā iekšā — es bieži iedvesmojos no koncertiem vai konkrētiem izpildītājiem. Kad klausies mūziku, arī ceļo, tikai savā galvā.

Cik sen tu raksti dzeju?

Kopš agras bērnības. Nevaru pateikt precīzāk. Agrāk neteicu skaļi «es rakstu dzeju», bet vecāki bija atraduši kādus uz papīra uzliktus melnrakstus, ko rakstīju vēl sešu gadu vecumā.

Vai atceries pašu pirmo savu dzejoli?

Neesmu pārliecināta, vai tas bija pirmais, bet no tiem bērnības melnrakstiem bija kaut kas par polārlāčiem, Ziemeļpolu un pingvīniem. Liekas, es jau tad gribēju ceļot.

Vai atceries to pašu pirmo dzejoli, līdz ar kuru tu saprati, ka «jā, es rakstu dzeju»?

Tas varētu būt skaists stāsts, bet nē… Es visu laiku kaut ko rakstīju. Atceros, kad man bija kādi 13 gadi, uzzināju, ka ir tāds serviss «stihi.ru», un tā kā kopš bērnības biju rakstījusi gan latviski, gan krieviski, sāku tajā servisā likt savu dzeju krievu valodā, laikam tad arī sāku to saukt par dzeju kā tādu.

Un vai tu pati sauc sevi par dzejnieci?

Man nepatīk, kad citi mūsdienās dzīvojošie cilvēki sauc sevi par dzejniekiem, un pašai tā nepatīk sevi saukt.

Kurš tad, tavuprāt, ir dzejnieks, kā to var definēt?

Man tas vienmēr šķita tāds iedomāts, grotesks apzīmējums. Ļoti iespējams, ka man nav taisnība. Dzeja ir tikai tāda radošuma forma, vēl viens veids, kā stāstīt par apkārtējo pasauli, kā mūziķis to dara vai rakstnieks, tikai tāda īsāka un precīzāka forma, bieži, bet ne vienmēr ar noteiktu ritmu un atskaņām ierobežots stāstīšanas veids.

Kas tad tu tāda esi, ja ne dzejniece?

Dzejniece ir skaists vārds. Vienkāršs un skaists. Man gan nesanāk tā, ka tieši tagad ir jāaiziet un jāuzraksta konkrēts dzejolis. Ja galvā ienāk doma, tad es eju un uzlieku to uz papīra. Un viss. Tur nav nekas vairāk. Es nezinu, laikam man ir klusītēm vienmēr nedaudz bail, ka tas viss var vienā brīdī beigties. Iespējams, man bail saukt sevi par dzejnieci, jo ja tas stāsts kādreiz beigsies, kas tad es būšu?

Kad tu pirmoreiz parādīji citiem to, ko raksti?

Laikam tad, kad piereģistrējos tajā stihi.ru. Tajā brīdī tā bija diezgan aktīva blogosfēra Krievijā, tad sākās visādas aktivitātes, visi dalījās ar vērtējumiem un komentāriem, varēja atrast dzejniekus no dažādām pasaules valstīm, gan jaunākus par tevi, gan uz augšu, līdz kādiem 90 gadiem. Brīdī, kad man personīgi uzrakstīja dzejnieks Konstantins Kedrovs, kura daiļradi tieši tobrīd skolā esam studējuši krievu literatūras stundās, un kurš bija viens no šīs milzīgas vietnes dibinātājiem ar daudziem miljoniem sekotāju, kad Konstantins piedāvāja man iesniegt pieteikumu konkursā «Gada dzejnieks» un pasauca piedalīties savos lasījumos klātienē, sapratu, ka kāds manis rakstīto reāli lasa un kādam tas ir vajadzīgs. Lasījumos piedalīties nesanāca, jo nepaspēju noformēt vīzu, bet prēmijai «Gada dzejnieks» biju nominēta.

Evilena Protektore un Vadims Kožins

Kad tu pirmoreiz lasīji savu dzeju publiski?

Pirmā reize bija ierakstā. Es atsūtīju savu tekstu vienam draugam vārdā Vladimirs Tuzovs, viņš tieši tajā mirklī komponēja kādu mūziku, skaņu celiņu vai ko tādu, un teica, ka viens ar otru saiet kopā, viņam ir ideja, un palūdza man pabeigt dzejoli līdz viņam vajadzīgai formai, un tad pie viņa to ierakstījām — šī bija mana pirmā pieredze. Pavisam dzīvajā laikam lasīju to tikai šajā projektā.

Kas tad tevi mudināja iziet publikā?

Vairāki draugi bija piekodinājuši, ka es tik daudz rakstu, ka no tā jau sen sanāktu vairākas grāmatas. Aizdomājos par to, ka iespējams, būtu vērts kaut kur to domu turpināt. Man pat notika sarunas ar vienu izdevniecību, bet viss beidzās finansēšanas jautājumos un nekā nerezultējās. Tad notika Vladimirs, un es aizdomājos, ka šis ir žanrs, kas jau sen eksistē — Griškovecs, Polozkova, Orbita ar Latvijas dzejniekiem, un tā kā mūzikas vidē darbojos ik dienu, izdomāju, ka to var savienot un dibināt projektu! Tiesa gan, sākumā domāju atdot lasīt savus tekstus kādam citam, jo pati nekad nebiju publiski lasījusi, bet tad padomāju, ka varētu mēģināt. Galu galā, rakstīju tos pati, neviens labāk par mani nezinās, kas ir jāizceļ, kāda emocionālā nokrāsa piestāvēs tekstam, jo es labāk zinu, par ko tie patiesībā ir.

Kāpēc tieši improvizētā mūzika?

Tā viss kaut kā ir aizsācies… (smejas). Tā sanāca. Man dzīvē parāk patīk konkrētika, noteiktība, es jūtos droši, kad zinu, kas notiks rīt, pēc stundas vai nākamajā taktī. Bet tā sanāca, ka pirmā reize notika tieši ar improvizāciju, un man patika! Ne vienmēr ir ērti nezināt, kas notiks tālāk, kurš nākamais nospēlēs solo, bet tas ir interesanti, un es mācos gūt baudu no paša procesa. Lieliskais trompetists Dominykas, kurš nesen pievienojās projektam, saka «Dzīvē ir ļoti svarīgi mācīties improvizēt kopumā», un kaut arī mani teksti jau ir uzrakstīti un gatavi, šis projekts man ir viena milzīga improvizācija.

Viena no sarežģītākām lietām albuma ieraksta procesā bija tas, ka atrodoties atsevišķā istabā, es neredzēju nevienu no mūziķiem, bet mūziķi savukārt varēja vizuāli vienoties, rādīt viens otram kādus žestus, acu skatienus, ar signālu palīdzību «sarunāt», kas notiks tālāk, tieši tāpat kā uz skatuves, jam session laikā. Es gan centos balstīties uz savām sajūtām, saprast, kad ir jālasa, kā jālasa, kad jātaisa pauzes. Viņi arī neredzēja mani, nezināja, kad es turpināšu, beigšu, izdarīšu kaut ko vēl. Kad rakstījām pašu pēdējo albuma treku «Slushaj», kaut kādā brīdī viņi visi pēkšņi pārstāja spēlēt, kad teksts vēl nebija beidzies, un man tas bija pārsteigums. Man uz kādu mirkli notricēja balss, jo es nevarēju uzminēt, kas notiks tālāk, vai viņi turpinās spēlēt pēc pauzes, vai tas ir viss? Tas bija… interesanti.

Kādā valodā tu raksti visbiežāk?

Biežāk krievu un latviešu valodā. Angļu nedaudz retāk.

Un kā izvēlies, kurā valodā lai raksta?

Vispār neizvēlos. Ikdienā visbiežāk lietoju latviešu valodu, bet īpaši neizvēlos, kurā valodā gribu uzrakstīt konkrētu tekstu. Vienkārši kādā brīdī gribās salikt kopā vārdus tieši tajā valodā.

Kad raksti dzejoļus, vai tu uzstādi sev pašai uzdevumu padarīt teksta konstrukciju interesantu?

Reizēm man vienkārši rodas kāda doma, un es nezinu, kur tā mani aizvedīs. Reizēm man gribās paspēlēties ar dzejoļa formām, ar to, kā lai izdekorē teikumu. Dažādi. Visās trijās valodās dažādi.

Kam tu raksti?

Pirmām kārtām sev pašai. Man kļūst nedaudz vieglāk dzīvot, kad es izlieku uz papīra to, kas notiek manā galvā. Nu un te nu sākas manas mīļākās diskusijas par to, ka neviens kultūras produkts nebūtu pilnīgs un pabeigts bez sava gala patērētāja, šie strīdi par to, ka ja mākslinieks uzgleznojis ainavu, bet to nekad neieraudzīs neviens izņemot pašu mākslinieku, vai viņu vispār var saukt par mākslinieku? Gribās ticēt, ka cilvēki, kas apmeklē mūsu koncertus vai noklausīsies šo albumu, izdomās, ka tas saskan ar to, kas notiek arī viņu galvās. Tāpēc būtu forši, ja tas būtu paredzēts vēl kādam. Es būtu priecīga. Bet es nevaru pārstāt rakstīt, tas nozīmē to, ka es rakstu galvenokārt pati sev.

Vai tu lasi savus tekstus no lasītāja skatu punkta, mēģini tos uztvert no malas?

Cenšos, tāpēc ne visus tekstus redz kāds, izņemot mani. Es nerakstu tikai tāpēc, ka gribu, lai to visu obligāti kāds izlasa, bet to, ko izlieku publiski, gribu, lai kāds izlasa vai klausās. Ne viss, ko rakstu, kādam ir jālasa, es vienkārši nevaru apstāties.

Un kā tu izlemj, ka konkrēts dzejolis ir pelnījis masu uzmanību?

Pēc garastāvokļa, kad man pašai šķiet, ka sanāca veiksmīgi uzrakstīt. Nav konkrētu kritēriju.

Evilena Protektore un Vadims Kožins

Šim projektam ir tāds nosaukums… pavēles izteiksmē. Kāpēc, un kurš to izdomājis?

No sākuma, kad kopā ar izdevniecību rakstījām projektus finansējuma piesaistei dzejoļu krājumam, tam bija jāizdomā kaut darba nosaukums. Izdevniecībā nevarēja izdomāt neko foršu, tāpēc man par to bija jāparūpējas. Izdevniecības pārstāvjiem patika ideja iekļaut krājumā dzeju visās trijās valodās, bez tulkojumiem, tie tur būtu kā minimums 70 teksti, un bija grūti izdomāt, kā lai to smuki un īsi nosauc. Ilgi domāju, un nebiju izdomājusi neko labāku par «Lasi. Читай. Read.». Pēc tam, kad ar krājumu nekas nesanāca, bet turpinājās ar šo projektu, notika ierastais mūziķu stāsts: pirmā koncerta datums bija saplānots, bija jātaisa afišas, nevienam nebija ideju, kā lai to nosauc, un es paņēmu šo grāmatas ideju un transformēju to. Patiesībā man neliekas, ka varētu būt kāds cits nosaukums, kas labāk raksturotu to, kas notiek uz skatuves — es lasu, mūziķi spēlē, un tas viss ir jāklausās, tāpēc «Klausies» trijās valodās. Vairāki cilvēki saka, ka mums sanāca diezgan atmiņā paliekošs nosaukums.

Vai nebaidies piedāvāt tekstus uzreiz trijās valodās?

Jā, tas ir bīstami, bet gribās. Ņemot vērā, ka dzīvojam valstī, kurā daudzi lieto ikdienā visas trīs valodas, kāpēc nē? Jebkurā gadījumā būs tādi, kas kaut ko no tā nesapratīs. Bet gribās jau. Nākotnē, iespējams, targetēšu mazliet šaurāk.

Vai šim projektam eksistē arī kādas citas variācijas?

Jā, ir arī akustiskākas, ar dažādu instrumentu izmantošanu, un tas man ļoti patīk, var spēlēt ar dažādiem mūziķiem. Mums ir tāds stāsts ar nosaukumu «Tagad». Mēs esam sen pazīstamas ar vijolnieci Ilzi Gagaini, viņa vienreiz izlasīja vienu no maniem tekstiem, uzrakstīja, teica, ka patīk un viņa gribētu ar mani šo nospēlēt. Satikāmies un izdomājām, ka varam izveidot trio. Man bija sena ideja izveidot kaut ko ar Artjomu Sarvi, jo patīk, kā viņš spēlē, un viņš tam arī piekrita. Izdomājām nosaukt to par «Tagad», jo šis ir stāsts par improvizāciju, to, kas notiek šeit un tagad. «Klausies» arī mēdz skanēt ar dažādiem mūziķiem un instrumentiem sastāvā. Tas ir inčīgi, ka var visādi spēlēties ar dažādām lietām.

Kas notiks 1. maijā?

Varēs turēt rokās skaistu disku! Un, protams, notiks koncerts ar Arti Orubu uz bungām, Tomu Mikālu uz taustiņiem un Dominykas Vyšniauskas uz trompetes un citiem neierastiem pūšaminstrumentiem. Mēs nospēlēsim dažus skaņdarbus no albumā iekļautajiem, varbūt arī pāris citus tekstus, ne tik ļoti dzejnieciskus, neierobežotus ar rifmu un ritmu. Bet arī tie skaņdarbi, kas bija iekļauti albumā, skanēs pavisam citādāk, jo ik reizi viss skan savādāk! Tas ir atkarīgs no mūziķu noskaņojuma, mēs visi improvizējam!