Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Vēl viens jauns albums latviešu džeza plauktiņam — fokusā «Syncope»


Džeza pārsteigumi — inčīgas aranžijas un mūzika, kas piecēla kājās Majami!

Evilena Protektore

2017. gads pierādīja, ka mūsu (Latvijas) džeza mūzikas tirgus ir pilns ar pārsteigumiem. Kad janvārī tika publicēts saraksts ar albumiem, ko iesniedza «Zelta Mikrofona» džeza un blūza nominācijā, ieraudzīju vārdu, ko zināju jau sen, bet par albuma ierakstu viņiem man nebija ne jausmas. Uzreiz sāku meklēt informāciju internetā un nolēmu, ka šis noteikti ir jānoklausās un jāsatiekas ar mūzikas autoriem un aranžētājiem. Runa ir par grupas Syncope albumu «Focus».

Visus albuma dalībniekus savākt vienā vietā man nesanāca, bet tikāmies ar Mareku Loginu, projekta iniciētāju, lai runātu par albumu, muzikāliem ceļojumiem un mūziku kopumā.

Artūrs Lapinskis

Pastāsti par grupu: kas to izveidoja, kad un kāpēc? Ar kādiem nolūkiem? Mākslinieciskais process? Visu stāsti.

Nodoms ir kļūt nenormāli slaveniem un pelnīt nenormālu piķi! Joks!

Bet vai tad tā nav visiem?

Nu jā. Bet ja nopietni, viss sākās ar draudzību starp mani un Āri (Ozolu). Attīstījās ar līdzīgu mūzikas gaumi, kas ir džezroks, mazliet skaļāka un enerģētiskāka mūzika neka salondžezs. Nedefinēšu stilu, kādā mēs spēlējam, brutāli būtu pateikt fusion, bet tā muzikālā gaume mums sakrita, un tad mēs sākam kopā spēlēt, divatā, pagrabā trenēties.

Kad tas tieši bija?

Tas bija… 2010. vai 2011. gadā.

Tas ir diezgan sen.

Jā, bet tie ir pirmsākumi, un tur par grupu nebija nekāds stāsts. Un tad… Vislabākā motivācija mūziķiem spēlēt ir koncerts. Mums piedāvāja koncertu Saulkrasti Jazz festivālā. Meklējām basģitāristu, mocīgos meklējumos uzdurāmies Pēterim Liepiņam, kurš ļoti atsaucīgi piekrita. Pirms festivāla gan bija vēl pāris koncerti, kur pārsvarā spēlējām savas kompozīcijas, bet arī pāris standartu aranžijas, bet viss fusion manierē ar mainīgajiem taktsmēriem. Līdz galam varbūt to izspēlēt vēl nevarējām, ko mēs tur sagudrojām, bet ideja bija laba! (smejas) Nospēlējām pirmo koncertu ar nosaukumu Syncope, bet tā bija Syncope meklējumos. Kauls bija skaidrs — Pēteris, es un Āris. Tajā brīdī mums pievienojās Miša Kaspers un Tommaso Troncon, saksofonists no Itālijas. Pēc tam bija koncerts Viļņā, un pēc tam beidzot Saulkrastos, kur mums pievienojās Miša un saksofonists Vadims Makarovs. Nu un tas viss tādā testa režīmā: stresaini vācām kopā mūziku (varēšanas ziņā), skatījāmies, kas der un kas nē, kādi instrumenti der tādai mūzikai. Pēc tam bija vēl koncerti, pabraukājām trijatā, un tad 2013. gadā izdomājām rakstīt albumu. Bet nu visi aizņemti, studē, strādā, tā tā tā, izradās — grūti savākties kodolīgajiem mēģinājumiem. Vienkārši tā, paspēlēt, savākties var, bet mērķtiecīgi sagatavots albums ir kaut kas cits. Tas viss vilkās līdz pagājušā gada vasarai, kad nospraudām konkrētu mērķi.

Un tālāk?

Tālāk nolēmām, ka visgudrāk grupai ir palikt trijatā, lai nebūtu migrēna menedžēt daudz dažādus cilvēkus, un visi pārējie albumā ir pieaicinātie mākslinieki. Kāds mazāk iespēlējis, kāds vairāk. Kāds lasījis lapu, kāds ielicis ko no sevis. Piemēram, Alise (Kante) vārdus domājusi, mums ir reperis, kas atnāca ar savu tekstu un piedalījās mazā aranžijā. Nu tad vasaras beigās savācāmies studijā, visu izaranžējām līdz galam, un tā izspiedām albumu!

Kas rakstīja un aranžēja skaņdarbus?

Lielākais komponists mums ir Āris, bet kompozīciju skanējums ir kopīgais darbs visiem. No manis ir liels ieguldījums aranžijā, no Āra arī, Pētera, aranžētāju grupa! Ir idejas, un tad mēs tās apaudzējām, skaņdarbs gala ierakstā nav tāds, kādu komponists viņu atnesa.

Artūrs Lapinskis

Es zinu, ka jūs ar Syncopi paspējāt pat Amerikā uzspēlēt?

The land of jazz… Jā, Amerikā mēs bijam kā grupa, bet tas iemesls, kāpēc mēs tur bijām, nav saistīts ar Syncopi. Es uzvarēju bungu konkursā Saulkrastos, Baltic Drummer League, žūrija bija no Amerikas, un tad man bija jābrauc, un mēs ar Raimondu (Kalniņu) nolēmām, ka vienam pašam nav jēgas braukt. Es tur ko, paceļošu, papeldēšos okeānā, nu un? Tad Raimonds saorganizēja, ka braucam mēs trijatā. Aizbraucām, un 2 dienas pavadījām kādā Maiami ierakstu studijā, vienu dienu bijām pavadošais sastāvs Miami Beach Jazz Festival bērnu nometnes dalībniekiem, otrajā dienā ierakstījām mūziku. Tas ieraksts palicis mums, tas nav domāts plašākai auditorijai. Mēs daudz ko sapratām no tā ieraksta, kā tas ir — rakstīties labā studijā ar labiem skaņas inženieriem, kad kāds producents iesaistās un ko iesaka. Tad mēs nospēlējām gala koncertu Miami Olympia theater koncertzālē — lielā zāle pilna ar cilvēkiem, vairākas grupas. Mēs bijām viena no tām grupam.

Ko klausītāji teica par fusion no Latvijas?

Tur ir labs stāsts arī. Gala koncerts, trīs sastāvi, kas spēlēs, mēs — pirmais. Iznāk vakara vadītāja, afroamerikāņu sieviete, un stāsta: «Vai Jūs zināt tādu valsti — Latvija?» Visi tajā zālē kliedz — zinam! U-hu, jā… Un tad viņa turpina: «Nu, (lēpni, tā) mēs, amerikāņi, pasaulei esam dāvājuši džezu, mūsu bērns, kuru visa pasaule mēģina spēlēt un spēlē, paskatīsimies, ko tad tajā Latvijā ar džezu izdarījuši!» Mazliet zobojās, es pat teiktu. Tad mēs izgājām ārā, bijām labi sagatavojušies — visi akcenti, pauzes, kadences, kā amerikāņi saka — tight! Viss bija izmēģināts un viss skanēja. Sākām spēlēt pirmo skaņdarbu, pēc pirmā solo cilvēki sāka aplaudēt, pēc otrā, Āris nospēlēja, Pēteris, pēc otra skaņdarba piecēlās kājās!

Labi, atpakaļ pie albuma! Kad albums bus pieejams tautai?

Kad būs prezentācijas koncerts un kad būs disks! Plānojas pavasarī, bet tā kā es vēl joprojām esmu Briselē bakalaura studijās, vēl nav konkrēts datums. Bet drīz!