Standarta nobeiguma nebūs!

Evilena Protektore un Artjoms Sarvi sarunā par to, ko klusībā vēlas visi mūziķi

Džeza dziedātājas Evilenas Protektores un džeza pianista Artjoma Sarvi izveidotais projekts «Jazzatomy» 2018. gada sākumā svinēja debijas albuma «Colors of Summer» izdošanu. «Jazzatomy» ietvaros abu oriģinālkompozīcijas var izskanēt atšķirīgāk un grandiozāk, kā tas ikdienā ierasts. “Un tagad tu mums jautāsi, kā izdomājām nosaukumu?” Evilena jokojot man saka, un es viņai atbildu, ka šādu jautājumu parasti neuzdodu. Taču šī reize būs izņēmums, kur konkrētās lietas aizved līdz idejas pirmsākumam.

Kā jūs nolēmāt, ka «Jazzatomy» lielo sastāvu veidos 13 mūziķi? Noorganizēt mēģinājumu, piemēram, trīs cilvēkiem ir daudz vieglāk!

Evilena: Jā, noorganizēt mēģinājumu 13 cilvēkiem praktiski nav iespējams.
Artjoms: Mums jāpierunā viņi atnākt uz koncertu… Joks.
E. Tas nav nekāds joks. Nopietni! (abi smejas) Artjoms par šo jautājumu vairāk pastāstīs. Lielais sastāvs bija viņa ideja.
A. Kad studējām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, uzstājāmies mazajos sastāvos — duetā, trio, kvartetā, kvintetā. Protams, bija arī combo sastāvi, kuros bija skaitliski vairāk mūziķu. Turklāt akadēmijā notiek ne vien džeza, bet, galvenokārt, klasiskās mūzikas dzīve, un mēs izdomājām, ka to visu var apvienot! Zini, ir reāli forši, kad tu savu mūziku vari spēlēt kopā ar stīgu kvartetu vai, ideālākā gadījumā, kopā ar orķestri. Skanējums ir fantastisks — tas arī motivē izveidot lielāka sastāva kolektīvu. Savukārt mūsu prieks iedvesmo arī klausītājus. Mums ir liels gandarījums, ka mums ir stīgu grupa, pūtēji un arī turntables mākslinieks, kurš ienes arī “ielu mūzikas” sajūtu. «Jazzatomy» mums ir izdevies apvienot džezu, klasisko un populāro mūziku!
E. Es varu piebilst tikai to, ka man bija daži skaņdarbi, kas sākotnēji bija aranžēti tieši bigbendam. Tajā brīdī, kad ar Artjomu nolēmām veidot kolektīvu un sākām domāt par aranžējumu, es sapratu, ka man būtu šiem bigbenda skaņdarbiem “jāgriež nost līnijas”, ko man ļoti negribējās darīt. Katram mūziķim jau bija izdomāta sava funkcija, lai kopā viss skanētu labi, un nevarēja garantēt, ka, skaņdarbu pārveidojot, to noskaņu izdosies saglabāt. Mums ir viens skaņdarbs, kuru mazākajā «Jazzatomy» sastāvā gandrīz nespēlējam. Šo skaņdarbu viens saksofonists to nespēj nospēlēt, bet skaņdarbu saīsināt man ir žēl, jo tad pazūd tā īpašā sajūta.
A.Spēlējot ar pilnu sastāvu, tu patiešām vari izbaudīt albuma nosaukumu «Colors of Summer». Mēs tā varam spilgtāk savas idejas parādīt!

Pateicoties nosaukumam «Jazzatomy», jums nav jādomā, kura vārds tiks rakstīts pirmais!

E. Dāmām priekšroka (smejas). Sākumā mums nebija nosaukums. Pirmais koncerts — debijas programmas prezentācija — bija nosaukts mūsu vārdā un uzvārdā.
A. Sākumā uzrakstījām mūziku, un tad izdomājām grupai nosaukumu.
E. Es īstenībā nemaz neatceros, kurā brīdī mēs to nosaukumu izgudrojām, un kāpēc?
A. Tu man atsūtīji īsziņu — mums jāizdomā nosaukums! Un mēs sākām domāt līdz nonācām pie «Jazzatomy» un viena nosaukuma itāļu valodā.
E. «Fuori»!
A. Jā, «Fuori»! Tu toreiz biji atgriezusies no Itālijas. Bet mēs nolēmām, ka «Jazzatomy» būs īstais nosaukums!

Cik esmu runājusi ar mūziķiem, būtībā nosaukumi skaņdarbiem top 5 minūtes pirms albuma bukleta nodošanas tipogrāfijai. Tad kaut kas tiek pierakstīts pie №1, №2 un №3. Skatoties no klausītāju puses, viņi dziesmas nosaukumu ļoti saista ar to, ko mūziķis grib ar skaņdarbu pastāstīt. Tāpēc nosaukums — skaņdarba vai grupas — klausītājiem ir pat ļoti svarīgs. Tas atstāj iespaidu uz to, kā viņi uztver konkrēto mūziku.

E. Varbūt… Mēs arī negribējām tradicionālo variantu kā, piemēram, Evilenas un Artjoma kvartets vai nonets. Tajā brīdī, kad spēlē pašu sarakstītu mūziku, tu gribi, lai arī projekts būtu personalizēts.
A. Nosaukums šo projektu padara par vienu veselumu.
E. Unikālu veselumu. Mēs šos skaņdarbus nekur citur nespēlējam, kā tikai «Jazzatomy» ietvaros.
A. Atgriežoties pie nosaukumiem, man bija ļoti grūti dot skaņdarbiem nosaukumu. Grūti ar vienu vai diviem vārdiem pateikt to, ko esi izjutis, skaņdarbu komponējot!
E. Tas ir tāpēc, ka tu nestrādā ar tekstu. Tajā brīdī, kad skaņdarbā ir teksts, viss kļūst konkrētāks. Tev ir vieglāk ar vienā vārdā pateikt kopsavilkumu. Siļķe — tā sauca vienu Svena (Vilsona) skaņdarbu. Kamēr viņš komponēja, viņam priekšā stāvēja burciņa ar siļķēm.
A. Viņš nosaukumu vizualizēja!
Evilena, vai «Jazzatomy» programma atklāj Tavu kā dziedātājas iepriekš neizpausto — maigo pusi?
E. Katram projektam ir savi rāmji. Es ļoti labi apzinos, ka kopā ar «Very Cool People» es nekad nedziedāšu neko maigu, ar “Pienenēm” (grupa «Pieneņu Vīns») es diez vai dziedāšu kaut ko līdzīgu grupas «Muse» repertuāram. Komponējot skaņdarbu, zinu, kuram kolektīvam skaņdarbs būs paredzēts. Piemēram, kad tikko sarakstīju «Blinded», es to sākumā aiznesu uz “Pienenēm”. Mēģinājumā uzreiz sapratu, ka nebūs! Grupas mūziķiem ir atšķirīga pieredze un dzīves redzējumi. Viņi šo skaņdarbu vēlējās pārtaisīt par triphopu, bet man bija skaidrs, ka «Blinded» ir džeza valsis. Es vienmēr esmu atvērta ieteikumiem, bet ir limits, cik daudz ieteikumu es varu pieņemt sava skaņdarba pārveidošanai.
Skaņdarbs ir kā bērniņš. Tu viņam vari matiņus apgriezt, caurumus ausīs uztaisīt vai nopirkt citas bikses, bet roku nost taču negriezīsi! Tāpēc «Blinded» man ilgu laiku glabājās plauktiņā, jo man nebija, kur viņu spēlēt. Vienā brīdi sapratu, ka šādu atšķirīgu skaņdarbu man kļūst arvien vairāk. Cilvēki pēc savas dabas ir daudzveidīgi, nav tikai melns un balts. Tāpat ir ar mākslu. Tu vari rakstīt fanku, džezu un avangardu. «Jazzatomy» man ir veids, kā parādīt savu akadēmiskāko pusi.

Artjom, ko jaunu tevī atklāja «Jazzatomy»?

A. To, ka varu rakstīt lielam sastāvam. Pirms tam vairāk spēlēju populāro mūziku, bet vienmēr man ir gribējies kaut ko nopietnāku uzrakstīt. «Jazzatomy» deva šo iespēju.
E. Deva šo izaicinājumu!
A. Jā, bet, kad tu raksti mūziku, tu nedomā, ka tas ir izaicinājums. Tu vienkārši gribi uzrakstīt kaut ko patiešām foršu sev pašam. Mūzikas akadēmijas ietekme ir liela!
E. Es varu konkrēti teikt, no kura cilvēka ir tā lielā ietekme — no Uģa Prauliņa.
A. Jā, sākām ar Uģi. Pēc tam bija lietuviešu komponists Linas Rimša. Lekcijās pie komponistiem iepazinām to, kā viņi uztver pasauli un mūziku.
E. Uģis Prauliņš uzsvēra nepieciešamību izvēlēties interesantākus muzikālos ceļus, ne vienkāršākus. Katram jaunam skaņdarbam viņš piedāvāja izvēlēties sastāvu, kuram nekad iepriekš nebijām rakstījuši un kuru mums būtu interesanti izveidot. Piemēram, stīgu kvartets un dīdžejs – šāds salikums, šķiet, Latvijas mūzikā iepriekš ir bijis tikai divas reizes — N. Gotams ar «NIMO» un simfonisko orķestri un Dj Monsta un Laima Jansone.

Trio, kvartets — vai to var saukt par komforta zonu?

E. Jā, noteikti! Kvartetā katra mūziķa funkcija ir ļoti skaidra. Katru reizi mēs kvarteta ietvaros mūziku izpildām savādāk, un tomēr, pielietojot labi zināmu secīgumu. Kad tev kolektīvā ir 13 cilvēki, teorētiski joprojām pastāv visas tās pašas funkcijas un secība, taču komponists mūziķiem var piešķirt atsevišķus uzdevumus. Piemēram, mūsu dīdžeja – turntablista pm2theam funkcija ir skrečošana un dažādu skaņdarbu savienošana vienā. «Jazzatomy» viņam savs darbs jāintegrē mūsu darbā, savukārt mums jādod vieta viņa izpausmēm. Skaņdarbā «Blinded» viņš piespiež pogu “play” un atskan lietus, un tad viņš “lietus skaņu” izslēdz. Savukārt skaņdarbā «Latin» viņš izpilda ritmisku funkciju. Ja tu nezini, ka spēlē dīdžejs, tu padomāsi, ka spēlē Migels. Lūk, cik daudz iespēju ir turntablistam, kurš pārvalda savu elektroniku! Un tomēr šādā sastāvā, lai gan zini savu funkciju, tev jābūt ļoti uzmanīgam, jo tev apkārt notiek tik ļoti daudz, un standarta nobeiguma nebūs!
A. Patiesībā tas ir tas, ko visi mūziķi klusībā vēlas.
E. Bet reti kurš dara.
A. Visi vēlās atrast ceļu ārā no ierastās formas.
E. Visi to grib, bet galu galā nav laika, ir nogurums vai vieglāk ir izvēlēties ierastāku veidu.
A. Es domāju, vienkārši nav laika. DJ pm2theam kolektīvam pievienojās pēdējais. Man bija sarunāts, ka manu eksāmena programmu spēlēs Dj Aspirīns, bet viņš bija aizņemts. Jautāju, lai iesaka savu labu kolēģi. Viņš ieteica Dimu. Paldies Aspirīnam! Ja nebūtu Dima, mēs skanētu klasiskāk. Arī Migels (Miguel Andres Hernandez Giraldi) dod labus efektus un spēlē perkusijas.
E. Migels arī repo!
A. Līdz ar to skanējums ir ieturēts starp moderno un klasisko. Ar «Jazzatomy» mēs parādam melodisku mūziku. Mūsu mērķis nav avangards.

Vai top «Jazzatomy» jaunais albums?

A. Jā, viss turpinās!
E. Mums ir nolemts, ka albumā būs puse manu, puse Artjoma skaņdarbu. Un varbūt viens, kuru mēs esam radījuši kopā.
Vai mūzikas rakstīšana jums ir rutīnas process? Vai tomēr gaidat, kad mūza uz pleca nolaidīsies?
E. Es nevaru mūzikas komponēšanu uztvert kā darbu.
A. Varbūt mums vēl nav tie gadi un tā pieredze. Šobrīd mums ir lielāka pieredze spēlēšanā. Jo vairāk tu spēlē populāro mūziku, kuru zina visi, jo savu ideju tev ir grūtāk atrast. Tāpēc, pirms ķeries pie komponēšanas, jāpaspēlē instruments, jāatiet no rutīnas darba, šādi nonākot pie savas idejas. Ja tavs darbs ir mūzikas rakstīšana, tad, iespējams, tu spēj vairāk. Ja tev sava uzmanība ir jāsadala, tas tevi attālina no tavas mūzikas. Jebkurā gadījumā ir jāatrod “zelta vidusceļš”. Tā ir pavisam īpaša sajūta, kad kopā ar savu kolektīvu spēlē paša sacerētu mūziku.