Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Raitis Zapackis par to, kā džezs nokļuvis kino


Ieskats citādā džeza vēsturē — par džezmeņu treniņiem, filmēšanās procesiem un pārējiem aizkadriem

Raitis Zapackis

Spēlfilmas, īsfilmas, dokumentālais kino, kustīgo zīmēto tēlu pasaule… bieži mēs atmiņā uzburam kādas redzētas ainas, izdzirdot vien melodiju. Mūzika un kino šodien mums šķiet viens vesels, bet pirms gadsimta tas tā nebija. Šo abu bagāto pasauļu saplūšana bija neizbēgama. Brāļi Lumjēri savus pirmos kino kadrus demonstrēja pasaulei 1895. gadā, bet džezs vēl nebija radies. Par pirmo džeza atskaites punktu pieņemts uzskatīt 1917. gadā ieskaņoto pirmo skaņu plati ar «Original Dixieland Jazz Band». Bet, protams, sākās viss daudz agrāk. Vēl pirms tam krodziņus pieskandināja regtaimi, kas lieti iederējās mēmā kino laikmetā. Gan kino, gan džezs netika vērtēti augstu, un tā laika estēti ierindoja šos jaunrades darinājumus zemākajā māslas kategorijā. Bet ilustrējot notikumus uz kino ekrāniem, jaunajiem pianistiem bija lieliska iespēja trenēties un attīstīt improvizācijas tehniku. Tapieriem nācās pielāgoties sižeta līnijai, tēlu raksturiem, un tajā pat laikā reklamēt savu talantu. Viens no spilgtākajām personībām bija Fets Vollers, kurš kļuva par vienu no vislabāk apmaksātajiem pianistiem un nepalika vis kino zālē, bet veica daudz ierakstu un arī pats vēlāk filmējās kino.

Emīls Desjatņikovs

Džeza mūzika caurstrāvo spilgtākās tā laika filmas, un džezs tika iekļauts arī filmu nosaukumos, lai pievilinātu cilvēkus: «Jazz Monkey» (1919), «Girl With the Jazz Heart» (1920), «Children of Jazz» (1923) un daudzas citas. Bet pilnvērtīgs kino un džeza tandēms izveidojās vēlāk. 1927. gada 6. septembrī notika muzikālās filmas «Jazz Singer» pirmizrāde. Galveno lomu atveidoja Els Džolsons, kurš bija dzimis Lietuvā 1886. gadā toreizējā Krievijas impērijas teritorijā, un piecu gadu vecumā kopā ar ģimeni emigrēja uz ASV. Pēc dažiem gadiem režisors Dedlijs Mērfijs radīja divas kinolentes, kur galvenās lomas atveidoja nevis aktieri, bet mūzikas zvaigznes. «St.Louis Blues» ar slaveno blūza dziedātāju Beisiju Smitu un «Black and Tan» ar Djūku Elingtonu un viņa orķestri. Džeza mūziķu parādīšanās kino kļuva par šī izklaides žanra neatņemamu sastāvdaļu. Vēl viens spožs un apburošs tēls bija Lūiss Ārmstrongs. Pirmā viņa parādīšanās kino bija 1930. gada kinofilmā «Ex-Flame», un kopš tā brīža līdz savām vecumdienām Lūiss piedalījās 34 filmās kopā ar savu draugu Bingu Krosbiju, arī Frenku Sinatru, Princesi Greisu, Deniju Keju, Barbaru Streizandi un daudziem citiem. Lūisa Ārmstronga dziedātās dziesmas un arī viņš pats ir atveidots arī animācijas filmās kā «Vintage Halloween».

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad par kino pasaules centru bija kļuvusi Holivuda, arvien vairāk cilvēku vēlējās redzēt izklaides žanra un muzikālās filmas. Šis bija svinga ēras sākums, un bigbendu slavas gājiens ne tikai deju plačos, bet arī kino bija sācies. Katrs nozīmīgs sastāvs atstājis nospiedumu Holivudas sarkanajā paklājā. Spožākie orķestri spozmi ieraudzīja pateicoties saviem harizmātiskajiem līderiem: Djūks Ellingtons «Belle Of The Nineties» (1934) un «Cabin In The Sky» (1943), Benijs Gudmens «Hollywood Hotel» (1937) un arī Glens Millers «Sun Valley Serenade» (1941) un «Orchestra Vives» (1942).

Ierakstu kompāniju un mūziķu apvienības strīdu dēļ divus gadus netika veikti ieraksti zīmolu kompānijās, un mūziķiem kino bija labākais izdzīvošanas veids grūtajos apstākļos.

Linda Graholska

Beidzoties otrajam pasaules karam, kino režisori sāka pamanīt, ka džeza mūzika lieliski iederas ne vien vieglajā kino izklaides žanrā, bet spēj radīt atbilstošu noskaņu arī drāmās un psiholoģiskajās filmās. Īpaši spilgtu mūziku Čārlzs Minguss radīja 1960. gada filmai «Shadows». Arī filmas ar Djūka Elingtona mūziku ir kļuvušas par kino un džeza sintēzes klasiku «Anatomy Of A Murder» (1959) un «Paris Blues» (1961). Mūziku filmām rakstījuši arī Kvinsijs Džounss, Hērbijs Henkoks, Henrijs Mančīni.

Īpašs risinājums tika rasts filmai par saksofonistu Čārliju Pārkeru. Izmantojot tehnoloģiju iespējas, no oriģinālajiem skaņu ceļiņiem tika noņemts visu instrumentu skanējums, atstājot vien saksofona partiju, bet izdzēstais tika no jauna iespēlēts jau mūsdienās. Šī tehnoloģija nav nekas jauns mūzikas pasaulē. Līdzīgi ir darīts gan ar Enriko Karūzo, gan ar Džordža Gēršvina oriģinālajiem ierakstiem.

Bieži filmās tiek izmantoti jau sen ieskaņotas mūzikas fragmenti, kas spēj radīt noskaņu, atskaņojot skaņu plati vai vēršot uzmanību uz atmiņām par pagājušo laiku, bet lielākoties filmām tiek rakstītas oriģinālkompozīcijas. Ļoti drosmīgu soli kino mūzikas iegūšanai izdarīja franču režisors Luijs Malē savai filmai «Lifts uz ešafotu» 1957. gadā. Izmantojot to, ka Parīzē viesojās trompetists Mailzs Deiviss ar grupu, uzaicināja viņus uz ierakstu studiju un, veroties ekrānā, mūziķi ļāvās improvizācijai visas nakts garumā, radot filmai unikālu, nekur notīs nepierakstītu skaņu ceļiņu. Vēlāk šī inovācija kļuva par sava veida etalonu kino mūzikas tapšanai.

Pirmskara laikā vecā Eiropa nespēja konkurēt ar jauno pasauli un radīt tādus izcilus kino gardumus džeza mērcē, bet situācija mainījās pagājušā gadsimta otrajā pusē. Eiropā tapuši daudzi kino šedevri, kas ietver izcilus džeza kompozīcijas piemērus. 1986. gadā par spožu notikumu kļuva režisora Bertrāna Tavrnjē filmas «Round Midnight» pirmizrāde, kam mūziku komponēja Hērbijs Henkoks. Tas ir stāsts par piecdesmito gadu džezu Parīzē, kur atveidoti džeza pianists Badijs Pauels un saksofonists Lesters Jangs. Bet filmai «Dingo», kur skan Mišela Legrāna mūzika, skaņu celiņa ierakstam speciāli no ASV tika uzaicināts Mailzs Deiviss. Bet viennozīmīgi vislielāko ieguldījumu Eiropas kino džeza mūzikas krātuvē ir ielicis poļu komponists Kšištofs Komeda, kura mūzika skan vairāk nekā 70 filmās. Viņa kino mūzikas albums «Astigmatic» ir ierindots 42. vietā visu laiku labāko 100 džeza albumu sarakstā.

No personīgā arhīva

Ir vēl kāds kino virziens, kur lieliski noder džeza mūzika. Filmas par slavenu mūziķu dzīvi un tādu nav mazums. Jau 1942. gadā tikai uzņemta filma «Syncopation» un pēc septiņiem gadiem «Young Man With A Horn». Abu stāstu pamatā ir kornetista Biksa Bedbrika dzīves līkloči. Lielu popularitāti izpelnījās 1953. gadā tapusī kinolente «The Glenn Miller Story». Skatītāju interese un lielie komerciālie panākumi radīja īstu biogrāfisko filmu birumu. «The Benny Goodman Story» (1955), «The Gene Krupa Story» (1959) un daudzas citas filmas. Arī vēlākos gados šāda veida darbi pievilināja skatītājus un džeza mūzikas mīļotājus. 1972. gadā tapa filma «Lady Sings The Blues» par džeza leģendu Biliju Holideju, kur viņu atveidoja Daiana Rossa. Bet aktieris Forests Vitikers 1988. gadā saņēma Kannu kinofestivāla balvu kā labākais aktieris par Čārlija Pārkera atveidojumu filmā «Bird».

Joprojām top filmas ar džeza mūziku, par džeza mūziku, par un ar džeza mūziķiem… Arī mēmā kino tradīcijas nav izgaisušas pagātnes tālēs. Joprojām ir vietas, kur tapieri spēlē pavadījumus mēmajam kino un noteik arī mēmo filmu koncerti, kur simfoniskie orķestri skatītāju ieskautā zālē veroties kustīgajās bildēs atskaņo slavenus skaņu celiņus.

Kino un džezs, kas pagājušā gadsimta sākumā tika atzīts par mākslas zemāko izpausmi, ir kļuvis par spožu apliecinājumu šo “estētu” tuvredzībai un radošuma un talanta nemirstībai.