«Light» — Miles Davis un Imants Ziedonis vienā albumā

Mūzika, kas precīzi atspoguļo komponista būtību, jeb pārdomas par Artas Jēkabsones debijas albumu

Kaut arī mēs jau kādu laiku dzīvojam 2018. gadā, ļoti gribās apskatīt vēl vienu džeza albumu, kas iznāca 2017. gada beigās. Šoreiz pievēršu uzmanību jaunās dziedātājas Artas Jēkabsones pirmajam solo albumam «Light», kurš tapis, pateicoties Montreux Jazz Artist Foundation atbalstam. Šis raksts ir mani iespaidi par albumu un ar to saistītās pārdomas. Iesāksim ar Artas stādīšanos priekšā tiem, kuri ar viņas daiļradi nav pazīstami!

Komponiste, aranžētāja un dziedātāja Arta Jēkabsone šobrīd studē Ņujorkas New School for Jazz and Contemporary Music. Ir absolvējusi Rīgas Doma kora skolu, 2016. gadā dabūja pirmo vietu slavenajā Šveices konkursā Montreux Shure Jazz Voice Competition un otro vietu Mid-Atlantic Jazz Voice competition 2017. gadā. Savas profesionālās darbības laikā ir piedalījusies tādos projektos ka «Bunch of Gentlemen» un «Lady Jazz Trio», kā arī ar starptautiski atzītajiem māksliniekiem — Sheila Ray Charles, Kurt Rosenwinkel, Marcus Miller un t.t. Beidzot 2017. gadā Arta iepriecināja savus pielūdzējus un draugus ar debijas albumu.

Albums sastāv no 13 kompozīcijam, dziesmas tajā skan divās valodās — angļu un latviešu. Pārsvarā tās ir autorkompozīcijas, izņemot vienu — «Four», ko sarakstīja leģendārais Miles Davis ar tekstu un vokalīzi no slavenā Lambert, Hendricks & Ross repertuāra. Atsevišķi gribās pieminēt kompozīciju «Viegli» ar Imanta Ziedoņa dzeju, kas, manuprāt, ir viena no veiksmīgākām albumā. Skaņdarbs sanāca viegls (tāpat kā nosaukums, jā), maigs, ar interesantu un vilinošu melodiju un teicamu vokālo izpildījumu. Albuma ierakstā piedalās Artas kolēģi no ASV Theo Walentiny, Lucas Kadish, Connor Parks un Nick Dunston, kurš arī komponēja.

Kopumā albums sanāca gaišs, dzīvespriecīgs un enerģijas pilns — tieši tāds, kā pati Arta. Interesantas aranžijas, izcils izpildījums, ļoti laba skaņas kvalitāte, ir patīkami klausīties. Par tradicionālo džeza albumu to noteikti nosaukt nevar, kaut gan tajā ir iekļauts viens slavens džeza standarts, bet viennozīmīgi šis darbs ir iekļaujams džeza mūzikas kategorijā.

Kaut gan kopumā man ļoti patika gala rezultats, es līdz galam nepiekritu lēmumam iekļaut albumā skaņdarbu «Four». Jā, aranžija laba, izpildījums izcils, Artas skets jeb improvizācija ir viegli klausāma, gaumīga un tehniski iespaidīga, bet šis skaņdarbs ir vienīgs visā albumā, kurš nav kolektīva dalībnieku autordarbs un vienīgais tradicionāli džezīgs. Ja pārējie skaņdarbi ir moderni, šis ir izpildīts svingā, kas pats par sevi ir labi, bet, manuprāt, kopainā neiederās. Pati Arta saka, ka tas raksturo viņu, viņas priekšstatus par dzīvi, mīlestību, godīgumu, prieku un mūziku. Manuprāt, būtu loģiski iekļaut vēl pāris standartus, vai arī nelikt nevienu.

Runājot par džeza mūziku, it īpaši tās vokālajā izpausmē, ir jāatcerās par vienu, manuprāt, svarīgu lietu — valodu. Tā kā džezs ir Amerikas bērns, angļu valoda ir cieši saistīta ar mūziku, un ja vokālists izvēlās dziedāt angliski, ir svarīga izruna: vai izpildītājam ir akcents, vai nav? Un ja ir, cik pamanāms? Un vai tas traucēs mūzikas uztverei, vai kalpos ka tāda “odziņa”, tieši kā tas bija Astrud Gilberto gadījumā — kad viena no bosanovas slavenākajām personībām dziedāja angliski ar izteiktu brazīļu akcentu. Par šo, protams, var diskutēt, bet mans personīgais viedoklis būtu šāds — jā, valodai ir ļoti liela nozīme, dažreiz akcentu var piedot, bet pārsvarā man gribētos klausīties dziedāšanu labā angļu valodā, un Artai dziedāt džeza dzimtajā valodā ir izdevies.

Runājot par šo albumu ar Indriķi Veitneru, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas vadītāju, iedomājos par vēl vienu ar valodu saistītu jautājumu. Viņš atzīmēja, ka dzīvojot ASV, laist klajā džeza albumu ar saturu valodā, kuru Amerikas rezidenti diez vai sapratīs, ir drosmīgs lēmums. Tik tiešām, ja iedomājas — džezs ir amerikāņu tautas mūzika, un lai kāds muzikālais darbs atbilstu tai tabuliņai, kur jāatķeksē punkti, lai secinātu, ka jā, tas ir džezs, vai tad valodai tur jābūt tajā tabuliņā? Vokālais džezs, vai džeza standarti, ir dziedāti ar tekstiem angļu valodā, jo tie bija sakomponēti tur, tā bija Amerikas popmūzika, svings ir dziedāts angliski. Iepriekš runāju par to, ka vokālā mūzika ir kā saruna, kas notiek saprotamā valodā, tas man liek domāt, ka džezs, kurš nav nodziedāts angļu valodā, ir teritoriāli ierobežots. Protams, mums, dzīvojot Latvijā, ir viegli uztvert to mūziku, jo pārsvarā mēs zinām abas valodas, bet amerikāņi diez vai sapratīs, par ko Arta dzied. Dzirdēt latviešu dzeju viņiem būs vai nu ārkārtīgi interesanti vai sveši. No šādiem piemēriem prātā nāk tikai divi — Richard Bona, kurš dzied vienā no afrikāņu valodām, un Pat Metheny at 2002. gada albumu «Upojenie», ko ierakstījis ar poļu dziedātāju Anna Maria Jopec. Bet šis piemērs īsti pierāda tikai to, ka jā, tā mūzika ir teritoriāli ierobežota, cik plaša tā teritorija nebūtu, jo albums bija izdots Eiropā un Japānā. Nu, jebkurā gadījumā tagad amerikāņiem būs iemesls ieskatīties internetā, pameklēt, kādā valodā Arta dzied un uzzināt nedaudz par Latviju, tas vienmēr ir patīkami. Un arī fakts, ka ar šo albumu Arta prezentē Latviju ārzemēs, ir diezgan nozīmīgs, savdabīgs kultūras eksports.

Turpinot valodu tēmu. Parasti esmu viennozīmīgi pret vairākās valodās iedziedātu skaņdarbu iekļaušanu vienā albumā. Mūzikas albums ir viens kopums, viena vesela lieta, kurai jābūt sākumam, kulminācijai un beigām, respektīvi — stāsts, ar kuru mākslinieks cenšas nodot klausītājam kādu vēstījumu, ideju, pateikt kaut ko pasaulei, ne ar vārdiem, bet ar savu mākslu, ar mūziku. Tieši kā saruna starp diviem cilvēkiem, kas parasti notiek vienā valodā. Mēs varam citēt ko citās valodās, izmantot žargonismus vai aizņemties vārdus, kā bieži mēdzam darīt, bet pārsvarā izmantojam vienu valodu — dzimtu vai vienojošu. Manuprāt, tieši tāpat ir ar mūziku, dziesmām. Kad es klausos albumu, es to daru vienā “laidienā”, un kad skaņdarbi ir dažādās valodās, smadzenēm jāpārslēdzās un nepārtrauktības efekts pazūd. Apbrīnojami, bet šajā albumā tā gandrīz nebija. Varbūt iemesls tam ir tas, ka pašā pirmajā skaņdarbā klausītājs ir sagatavots tam, jo Interlude laikā Arta stāsta savu stāstu divās valodās — angliski un latviski (kaut gan pēkšņa valodu maiņa uz brīdi atstāja neizpratnē). Ja tas būtu vienīgais gadījums, kad albumā parādās teksts latviešu valodā, būtu neveikli, vai nē?

Skaņdarbs «Interlude», kaut gan īss, kalpo arī kā savdabīgs stāsts, kas sagatavo klausītāju tām tēmām, par kurām Arta “runās” tālākajās dziesmās. Šajā ziņā Arta pieskarās diezgan dziļām tēmām — par sevi, par cilvēku būtību, mijiedarbību, attiecībām un piederības sajūtu. Dzīve ir kā ceļojums, kurā Arta meklē sevi un nebaidās par to runāt. Katru notikumu uztver kā piedzīvojumu un pieņem likteņa ceļus ar atvērtu prātu. Es nezinu, kā dziesmas klausās cilvēce, bet kad es dzirdu skaņdarbus ar tekstu valodā, kuru es saprotu, vairs nevaru to ignorēt, es to uztveru ka pilnvērtīgu un ļoti svarīgu skaņdarba daļu, jo ar to mākslinieks izsaka savas daiļrades ideju. Un manuprāt, šī albuma ideja, vai vismaz viena no tām, ir cerība uz to, ka viss, kas at cilvēku notiek, ved pie laba.