Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Džezs ir dzīves svinēšana


Laura Apoga par to, kā džezā, tāpat kā dzīvē, var gadīties visādi

Laura Apoga

Pirms pāris mēnešiem vienā burvīgā rudens vakarā Parīzē, klubā Duc des Lombards klausījos the E.J. Strickland Quintet koncertu. Pie blakus galdiņa sēdēja kāds franču pāris cienījamā vecumā. Bija pilnīgi skaidrs, ka dāmai šis koncerts ir katarse, viņa ļāvās ceļot līdzi visām mūzikas skaņām un nepārprotami juta sevi tai tik piederīgu, ka E.J. Strickland kvintets būtu jāpārsauc par sekstetu. Apmēram ceturtajā gabalā dāmas kungs noliecies saņēma rokās pats savu seju, un es nodomāju, ka viņš raud aiz aizkustinājuma. Līdz mirklim, kad ievēroju uz viņu galdiņa stāvošai papīra salvetei noplēstu stūri, kurš atradās nekur citur kā šī kunga ausīs, ko viņš pats tur bija iebāzis. Un, tās, dārgo lasītāj, ir džeza ciešanas. Par šo ainu es vēlos sacīt neko vairāk kā tikai izteikt vislielāko atzinību vīram, kurš tik ļoti var mīlēt savu sievu, lai paciestu mūziku, kas viņam nepatīk, un vēl lielāku atzinību dāmai, kas par spīti kopdzīves gadiem savu kaisli pret džezu nav apspiedusi.

Renārs Koris

Džezā, tāpat kā dzīvē, var gadīties visādi, reizēm pat var izrādīties, ka džezam ar dzīvi ir lielāks sakars nekā ar mūziku. Kas tad ir džezs? Nepretendēju atbildēt uz šo jautājumu absolūto patiesību, pat vēl sliktāk — atbildēšu ar aizlienētu frāzi no aizlienētas frāzes, ko pirms desmit gadiem man sacīja Līga Liberte “džezs ir dzīves svinēšana”. Un džezs toreiz vispār bija kontekstā ar džeza deju, kam ar džeza mūziku vairs nav daudz saistību. Un tomēr, mēs svinam dzīvi un saprotamies, jo dzīvē, tāpat kā džezā, kā zināms, visi lielākoties improvizē. Tehnika — tas ir cits stāsts, ko kā allažiņ uzsveru — man nav diplomētu tiesību vērtēt. Bet par to daļu, kurā improvizēt, ļauties un pavilkties, nebaidīties, neapjukt, bet spēlēties un skatīties, kur tas tevi aizved — par to runāt es labprāt piekrītu, arī šoreiz atbildot JAZZin laipnajam aicinājumam uzrakstīt rakstu.

Diezgan pārliecināta sākumā atbildēju, ka rakstīšu par 2017. gadā dzirdēto. Un tomēr, atsaucot to atmiņā, nolēmu pilnībā mainīt sava stāsta virzienu, jo pamanīju, kā uzskaitu mūziķus nevis notikumus un aizdomājos… Ko gan es patiesībā klausos — mūziku vai mūziķus? Es klausos mūziķus un nekautrējos no šīs atbildes, jo ir skaidrs, ka jebkurš mūziķis, patiesībā vēlas tikt dzirdēts un te nu mēs izmantojam mūziku par valodu savam dialogam. Vēl burvīgāk koncertā ir ļauties tam valdzinošajam pašapmānam, ka mūziķis spēlē tieši tev. Tas ir ļoti būtisks moments tēmā “kāpēc ir tā, ka viens var līst no ādas laukā un pūst savu taurīti cik spēdams, kamēr cits var stāvēt un nenospēlēt nevienu noti, bet tas būs brīnišķīgi” ļoti vienkārši, jo mēs pirmkārt esam cilvēki. Kā džezs nebeidzas tikai tā žanrā, bet turpinās dzīves improvizācijā, tā arī mūziķis uz skatuves nepārstāj būt cilvēks un kā cilvēks nepārstāj būt mūziķis. Ar to es vēlos sacīt divas lietas katru savā adresē — mūziķis vienmēr spēlē vēl vienu instrumentu — savu personību. Un, klausītāj — Tu nes pusi atbildības par koncertu, kuru Tu klausies.

Kamēr mūziķi var aizdomāties par savu harizmu, klausītājiem es vēlētos pastāstīt par kādu citu vakaru Parīzē, kurā šoreiz es klausījos Erykah Badu un šausmīgi vīlos. Badu tovakar bija izcila, viņas performancē atdeves bija tik daudz, cik viens cilvēks, praktizējot visu iespējamo ezotēriku, var dot un vēl vairāk, un tomēr… koncerta kopējā enerģija šķita dauzāmies pret stikla sienu. Tieši aiz tā iemesla, ka mākslinieks var dot pusi — otru pusi dod klausītājs, taču, starp abiem nostājoties simtiem viedtālruņu, livestream, foto, video un filtriem — lai cik attīstītas būtu tehnoloģijas vai cik spēcīgs mākslinieks – pat pie labākajiem nodomiem dzīvās mūzikas maģija nenotiek. Jā, es arī krāju atmiņas par piedzīvoto, bet – vai krājot atmiņas mēs tās patiesībā veidojam? Tā jau ir, reizēm valdzinošais pašapmāns mūs aizved maldos pie dažādām iedomām un ilūzijām par dzīvi, bet tikai dzīvojot, mēs patiesi varam nonākt līdz dzīves svinēšanai. Kā protam, improvizējot – reizēm ar salvetes stūrīti ausīs, toties klātesot.

Laura Apoga

Pirms pāris nedēļām, vienā parastā otrdienas vakarā, Pashkevich Jazz klubā pie blakus galdiņa es ievēroju četrus jaunskungus, kas bija atnākuši uz jam sesiju. Un parastā otrdienas vakarā es uz līdzenas vietas iepriecinājos, jo es viņus redzēju pirmo reizi un neko par viņiem vēl nezinu. Tas ir burvīgi! Jo tikai tā džezs turpina dzīvot, kamēr ir kāds, kurš ir gatavs to spēlēt, un kāds, kurš ir gatavs to klausīties.