Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Diksilends kā putukrējums uz tortes: džezs filmā «Sapņu komanda 1935»


Stāsts par mūzikas komponista Uģa Prauliņa galveniem izaicinājumiem un Indriķa Veitnera precizitātēm, strādājot pie latviešu filmas muzikālās sastāvdaļas

Aleksandra Line

Pirms nobriedu noskatīties šo filmu, sanāca aprunāties par iespaidiem, ko tā atstāja uz dažādiem skatītājiem. Manu paziņu lokā domas par kinolenti krasi dalījās: daži uzskatīja to par lielisku latviešu kinoindustrijas sasniegumu, dažiem tā nepatika vispār. Skatoties filmu pati, biju pārsteigta no pašas pirmās tās sekundes: visam filmas garumā ekrānā notiekošajam fonā skan sirdij tīkams mūzikas pavadījums. Nu, un kur vēl var redzēt latviešu filmu, pēc kuras nobeiguma music-related titri turpinās tik ilgi? Filmu par… lielo sportu?

Kinokritiķe neesmu, tāpēc pašas filmas sižetu, aktieru saspēli un pārējo vērtēt neatļaušos. Pašmāju resurss filmas.lv to īsumā raksturo šādi: «Happy end ir zināms – latvieši kļūst par pirmajiem Eiropas čempioniem basketbolā, Latvijas izlasei izcīnot pārliecinošas uzvaras 1935. gada Eiropas čempionātā Šveicē. Ceļš līdz uzvarai ir grūts, bet patriotiski iedvesmojošs – sporta funkcionāru neticībai un intrigām pretī stājas treneru spīts un uzņēmība, tautiešu ziedojumi un praktiska palīdzība.» Atļaušos pieminēt vien to, ka tā laika gars, manuprāt, filmā ieturēts labi, spriedze, fanojot par savējiem, bija kāpināta un jūtama, un vairākas reizes pieķeru sevi iesmīnot par perfektu tipiskā latvieša rakstura atainojumu personāžos. Tieksme pēc uzvaras, pārdzīvojumi par komandu un lepnums par to, ka mēs varam, it īpaši ņemot vērā filmas nobeigumu. Un, protams, izcils mūzikas pavadījums: par to aprunājos ar komponistu Uģi Prauliņu un mūzikas konsultantu Indriķi Veitneru.

UĢIS PRAULIŅŠ:

Strādājot pie filmas, tās budžets noteica, ka mēs nevarējām atļauties iesaistīt pietiekoši lielus resursus. Tā filma bija vēl viens no tiem atgādinājumiem, ka mums mūzikā ir jāieliek lielāki resursi, lai dzīvi cilvēki spēlētu vairāk. Šoreiz ņēmām talkā štāba orķestri un divus stīdziniekus, lai tas vairāk izklausās pēc simfoniskā orķestra skanējuma. Galu galā — latviski nav izgudrots precīzs termins, bet tas sanāca tikai symphonic winds vai symphonic band — štāba orķestris, pūtēju orķestris, ar vijoli un čellu. Tas bija mans izaicinājums — ar ierobežotiem līdzekļiem radīt spriedzi, simulēt tādu varenību. Varenības tradīcijas Latvijā jau ir kultivētas, nākamajā filmā Graubam parādās tās heroiskās tradīcijas aizvien vairāk.

Šī mūzika bija radīta par 1935. gadu, bet tā tomēr ir mūsdienu mūzika, nevis autentiska tā laika mūzika. Tas, kas vēlāk kļuva par diksilenda bendu Sapņu komanda, spēlēja arī vienkāršākas tēmiņas pa visu, kur viņi improvizēja, identificējoties ar tā laika situāciju. Indriķis Veitners ir absolūts meistars, kas tikko tolaik bija rakstījis zinātnisku darbu par džeza vēsturi, kas līdz šim vispār bija salīdzinoši maz pētīts. Vēl viens izaicinājums bija būt vēsturiski akurātam, precīzam, labi, ka Indriķis par to zināja.

Publicitātes foto

Man par ļoti lielu uzvaru likās tas, ka tika sinhronizēta Louis Primas mūzika, un pat oriģinālais Benny Goodman orķestra atskaņojums slavenajam vēsturiski ļoti nozīmīgajam hitam «Sing sing sing». Lai dabūtu atļaujas to licencēt, vērsos pie Londonas PRS prezidenta Guy Fletcher, kurš uzreiz iedegās par to, lai gan viņa pienākums būtu palīdzēt kādreizējiem Midem kolēģiem. Viņš bija iedvesmots par to, ka tas bija gabals, ar kuru sākās viņa mūzikas ceļš, un viņš to saslēdza kopā arī ar EMI, kuriem pieder šīs tiesības. Tas nav tā, ka internetā nopērc licenci, samaksā un lieto, tāpēc es esmu ļoti priecīgs par to, ka, manuprāt, pirmoreiz Latvijas vēsturē tik slavens džeza gabals tika sinhronizēts un licencēts.

Man patika filmas operatīvais gars, puikas sapņu gars, jo šis ir stāsts par puikām, kas sapņo vēl gandrīz par meitenēm, bet parāda tādas uzvaras sportā, varonību, ir atainotas gandrīz neiespējamas situācijas, kad vari panākt izrāvienu un rezultātu. Vēsturiski interesanta lieta ir tāda, ka Louis Primas gabals ir sarakstīts 1936. gadā, un Benny Goodman orķestris ieskaņoja to tikai 1937. gadā, mēs to zinām, ņemam vērā, bet likās, ka šis skaņdarbs ir gandrīz sporta himna, galvenais, ka sporta un uzvaras gars ir tur iekšā un neviltots.

INDRIĶIS VEITNERS:

Kādi ir Tavi iespaidi par pašu filmu?

Forša filma. Es neesmu redzējis Nameju, bet man liekas, ka tas ir labākais, ko (Aigars) Grauba ir uztaisījis līdz šim. Sakarīgākais. Vismaz tā ir diezgan korekta vēsturiski. Rīgas Sargus viņi sataisīja pilnīgā zarā ar vēsturiskiem faktiem, tas vispār neatbilst, man nepatīk.

Tavas pirmās pārdomas, kad saņēmi uzaicinājumu piedalīties filmas tapšanā?

Mani uzaicināja piedalīties Uģis Prauliņš, jo viņi ar Graubi ir ļoti seni čomi, un Prauliņš rakstīja filmai mūziku. Tā kā tie ir 30.tie gadi, viņiem vajadzēja mūzikas konsultantu. Prauliņš raksta oriģinālmūziku, bet viņiem bija vajadzīga arī tā laikmeta attiecīgā mūzika. Tajā laikā es vēl nebiju doktora darbu aizstāvējis, tieši rakstīju par to. Tāpēc mēs aizbraucām vienu vakaru uz Jūrmalu, visu smuki izrunājām, tad satikāmies un rakstījām. Man bija diezgan skaidrs, kam tur bija jābūt — tie ir 30.tie gadi, ko pats diezgan daudz esmu spēlējis Latvijā visādās kafejnīcās un krogos, piemēram, kafejnīcā Rozamunda, tur, kur kādreiz atradās Pūtēju orķestra «Rīga» mēģinājumu telpa. Tās tikšanās reizes bija kādas divas. Atradām tos gabalus, zini, kā tas notiek — režisors saka, šis man patīk, šis nepatīk. Un tad mans uzdevums bija piedāvāt viņam to, kas ir atbilstošs.

No festivāla Saulkrasti Jazz arhīva

Kā bija veidojies repertuārs? Kā notika mūzikas ieraksts?

Lielākā problēma bija ar iefilmēto materiālu. Viņi jau bija safilmējuši to ar (Intaru) Busuli un (Kārli) Lāci un pārējiem, kuri bija vienkārši kaut ko spēlējuši, un tie gabali absolūti neatbilda pēc vēsturiskās un laikmeta patiesības. Piemēram, kafejnīcas ainā, kur komanda spēlēja bumbu, mūziķi spēlēja Kukaraču, kas pēc definīcijas tur nevarēja skanēt, jo tas ir meksikāņu gabals, kas tajā laikā pat nebija Eiropā. Tad bija problēma, ko mums ar to darīt, jo bundziņās varēja labi redzēt, ka temps ir iedots. Tad mēs atradām gabalus, kas atbilda pēc gadiem, un konkrēti tajā kafejnīcas ainā tika spēlēts Isle of Capri, piemēram. Kad atradām to, viņiem vajadzēja kādu, kas to visu iespēlē.

Pastāsti, lūdzu, par ieraksta procesu diksilendam — vai viegli gāja?

Tajā filmā īstenībā ir trīs dažādas mūzikas — oriģinālmūzika, Prauliņa oriģinālmūzika, ko lielākoties iespēlēja armijas orķestris, un mūsu diksilends, ar ko mēs iespēlējām vecos diksilenda standartus. Ieraksta process ilga vienu dienu Tāļa Timrota studijā. Tas bija jautri: bija izdomāts, kurās vietās precīzi tai mūzikai ir jābūt, visas notis mums bija zināmas, mēs pat neko nemēģinājām — es salasīju mūziķus, viņi uzstutēja telpā lielo monitoru, palaida iefilmētās sekundes, un teica — spēlējiet no šīs vietas, un te jums vajadzētu beigt. Un tā mēs to smuki nospēlējām. Spēlējām un jutām, ka viss labi iet, viss skan, visi seni čomi saprot viens otru, sanāk forša muzicēšana, ierakstījām filmai visu mūziku, ko vajadzēja.

Vai bija kādas grūtības ar mūziķu sastāva atlasīšanu?

Sākumā biju paredzējis citu pianistu — Gintu Apsīti, kas ir ļoti ilgstoši strādājis Latvijas krogos un kafejnīcās, viņš ir armijas biedrs Graubam — viņi ir kopā armijas kolektīvā Zvaigznīte spēlējuši kādreiz. Es ar viņu Rozamundē ilgi spēlēju. Gints ir izcils straidists (stride), bet šausmīgi kautrīgs džeks — viņam nav ambīciju, un viņš nekur tagad nespēlē. Viņš aizgāja prom no mūzikas vispār, un tagad strādā Audio AE. Mierīgs, intelektuālais, gudrs, bet es simts reizes esmu gribējis pieaicināt viņu dažādos projektos, no kā viņš vienmēr kratās vaļā. Viņš izcili spēlē, izjūt 30.to gadu mūziku, bet uzzvanīja man iepriekšējā vakara un pēkšņi teica, ka nespēlēs. Tad es dabūju Viktoru (Ritovu) ņemt vietā.

Kārlis Bērziņš

Vai gandarījums par mūziku šajā filmā bija jūtams?

Mēs ierakstījām, visiem patika, visi bija apmierināti, un nākamreiz mēs to mūziku izdzirdējām tikai filmas pirmizrādē «Splendid Palace» — un bijām šokēti par to, cik superīgi tā skan. Tā bija pareizi nomasterēta — viņi aizsūtīja visu uz Čehiju, kur notika masters. Mēs ierosinājām, ka varētu arī disku ar to izdot, bet viņi laikam nebija ieinteresēti papildus tērēties. Kopīgais saundtreks ir ārkārtīgi interesants. Man ir zināms gandarījums par to visu padarīšanu. Man tā bija ļoti interesanta pieredze, un pats ierakstīšanas process bija ļoti aizraujošs. Kādas 4-5 stundas pavadījām studijā. Beigās viņi bija aizmirsuši mūs titros ielikt, par ko mēs baigi apvainojāmies. Viņi lielā steigā taisīja tās beigas, tad es teicu, un viņi pašās beigās arī mūs ielika. Parasti visi uzstāj, ka tie, kas ir iefilmēti, tie arī spēlē, bet tie nespēlē, tur ir tā lieta.

Cik liela loma filmai ir mūzikas konsultantam?

Mūzikas konsultants ir, protams, liela atbildība. Šajā filmā Grauba bija iesprindzis par tām visām basketbola padarīšanām. Tur viss ir ļoti autentiski, tiešām, viņi met to bumbu tā jocīgi no apakšas, jo tas metiens no augšas vel nebija izdomāts tajā laikā. Viņi pieaicināja basketbola konsultantus un nofilmēja autentiski pareizi. Kāpēc gan to pašu nedarītu ar mūziku? Tās kļūdas, kas sākumā tika pielaistas, mani ļoti kaitina, jo es tās dzirdu. Bet tas ir interesants darbs, jo tam jāpieiet radoši: no vienas puses, jāseko līdzi autentiskumam, no otrās, jāņem vērā, ka tas ir mākslas darbs, režisoram ir kaut kāda vīzija, un jādabū kompromiss. Grūtākais laikam bija atrast to nelaimīgo «Isle of Capri» — tur bija nofilmēts tas, ko izmainīt vairs nevarēja, un vajadzēja dabūt korektumu.

Vai tu vari iedomāties, ka mūsdienās sporta spēlēs spēlētu arī diksilendi?

Es domāju, ka tam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Ja runa ir par sportu — visus interesē pati spēle, tas pārējais ir tikai izskaistinājums. Labi, 20.jos gados tā mūzika bija modē. Vēl varētu diskutēt par 30.jiem, jo īstie diksilendu laiki jau bija pagājuši. 30.tie jau bija svings. Latvijā vispār tajā laikā skanēja tāda Bellacord stila mūzika, mikslis. Kaut ko galīgi autentisku jau pēc definīcijas nevarēja uztaisīt. Jebkurā gadījumā mēs tos laikus neesam pieredzējuši, tāpēc tā ir tikai mūsu versija par tiem, ļoti subjektīva sajūta. Tā ir problēma ar vēsturi kā tādu — tā ir tikai versija par visu, kas noticis, ar interpretācijām. Mūzikai sporta spēlēs ir jābūt priecīgai, demokrātiskai, enerģētiskai, stiprai. Diksilends — kāpēc gan nē? Bet tas ir tikai izskaistinājums, putukrējums uz kūkas, jo tā galvenā lieta ir spēle, un to jau visi nākuši skatīties.

Kāda ir Tava mīļākā filmas epizode?

Pašas beigas. Tā filma ir labs stāsts, nav samākslotības, kas raksturīga latviešu filmām, labi aktieri, kas izdara savu darbu — bet tās beigas gan ir iespaidīgas. Viņi ar triumfu atgriežas, visus uz rokām nes, un tad katram uz ekrāna parādās viņa tālākais liktenis. Tas parāda, ka daži gadi vēl tikai, un tad nāk tas vilnis, un visus izmetā, iznīcina. Tas liek pārdomāt to, ka te viņi visi ir viena komanda, sasniedz uzvaru, ir laimīgi, bet paies tikai vēl daži gadi, un nāks ārprāts, kas nevienu nesaudzēs. Arī pirmizrādē tas bija jūtams zālē — sākumā visi izbauda filmu, priecīgi, patriotiski, bet pēc tam tas klikš! Saliedē. Tas paceļ filmu pilnīgi citā līmenī — tā no izklaides pārtop par kaut ko vairāk.

Un kādas paralēles var novilkt starp sportu un mūziku?

Mūzikā par sportu sauc diezgan pašmērķīgas tehnikas izrādīšanu, un parasti tas netiek pozitīvi vērtēts. Tas nav slikti un reizēm to arī vajag, bet mūzikas un mākslas mērķi ir pilnīgi citi, un tas ir tikai līdzeklis. Sports mūzikā ir ātri spēlēt, ātri kustināt pirkstus, bet šodien ātri kustina pirkstus visi. Galvenā pretruna ir tā, ka sportā kādam ir jāuzvar. Vai mūzikā kāds uzvar? Mūzika ir kaut kas pilnīgi pretējs, mūzika ir sadarbība. Tu veido kaut ko jaunu, radi, necīnies, neuzvari. Tā ir pašos pamatos pretruna: ja tu cīnies, tad kaut kas nav kārtībā. Ja tavs mērķis ir kaut ko radīt, tad tu to vari darīt gan ātri spēlējot, gan lēni spēlējot. Tam vairs nav nozīmes, tas ir tikai paņēmiens.

Kārlis Bērziņš

Informācija par filmu pieejama oficiālajā mājaslapā www.dreamteam1935.com

KOMPONISTS — UĢIS PRAULIŅŠ

Instrumentālais ansamblis «Ženēva»
Intars Busulis
Kārlis Lācis
Oskars Zemītis
Andris Grunte
Mārtiņš Linde
Latvijas Nacionālo Bruņoto Spēku orķestris

Filmas mūzika ierakstīta Nacionālo Bruņoto Spēku štāba orķestra studijā
Skaņu režisors — Vilnis Kundrāts
Mints Studio — skaņu režisors Tālis Timrots
Alfa Studio — skaņu režisors Aleksandrs Vaicahovskis, mūziku miksēja Tālis Timrots

Filmas mūzikas ierakstā piedalījās
Nacionālo Bruņoto Spēku štāba orķestris
Diriģenti:
Pulkveižleitnants Dainis Vuškāns
Kapteiņleitnants Guntis Kumačevs
Vijole — Raimonds Melderis
Čells — Valters Pūce
Balss — Kristīne Prauliņa, Zane Šmite, Jānis Ozoliņš

DIKSILENDS
Klarnete — Indriķis Veitners
Trompete — Normunds Piesis
Trombons — Oļegs Švembergs
Klavieres — Viktors Ritovs
Bandžo — Bruno Priekulis
Kontrabass — Norberts Skraucis
Sitaminstrumenti — Kaspars Grigalis

Mūzikas konsultants — Indriķis Veitners

Rīgas Franču liceja kora grupa
Diriģente — Liene Batņa

Filmā izmantotā mūzika
«Sing sing sing» (Louis Prima) izpilda Benny Goodman orķestris
«Sonny Boy» (Ray Henderson, Buddy Desylva, Lew Brown)
«Some of these days» (Shelton Brooks)
«Moten Swing» (Benny Moten)
«Isle of Capri» (Wilhelm Grosz)
«Ain’t she sweet» (Milton Ager)
«Le Vieux Chalet» (Arr. Joseph Bovet)