Aukstas janvāra dienas atziņas par varavīksni un upi

Iziet ārā un paskatīties no malas: aizkulišu sarunas ar Artu Jēkabsoni un Edgaru Cīruli par sapņiem, mājām un mūziku kā testamentu tam, ka esam dzīvi

Ar dziedātāju Artu Jēkabsoni un pianistu Edgaru Cīruli satikāmies kādā ļoti aukstā janvāra dienā tējas namiņā. Vakarā biju ieplānojusi nākt uz viņu Tribute to Norma Winstone koncertu kopā ar Evilenu Protektori, Jāni Rubiku un Krišjāni Bremšu, un no rīta gribējās tādu mierīgu kopā pasēdēšanu, noskaņošanos, tējošanu. Vienmēr smaidošie, vienmēr saulainie, mūziķi gribēja tikties trijatā, apmainīties ar siltu enerģiju, jo jau pēc pāris dienām bija paredzēts atgriezties atpakaļ lielajā dzīvē no māju brīvdienām.

Man jūs abi esat vienmēr asociējušies ar sauli, bet ar kādu dabas parādību jūs paši varētu sevi salīdzināt?

Edgars: Upe. Viss plūst un mainās, iet uz priekšu, un nekad neiekāps vienā un tajā pašā gultnē. Es mēģinu sevi nekad neierobežot, ļaut visam plūst caur mani, neko nevērtējot, vienkārši ļaut tam būt. Dažreiz sevi pozicionēju kā nesējspēku citām lietām — vai tā ir mūzika, vai kas cits.

Arta: Varavīksne. Tā parādās tad, kad ir gan saule, gan lietus. Viņa parādās kā pārsteigums, un cilvēkiem paliek labi. Vecās pasaciņās, kad ver vaļā grāmatas, vienmēr bija varavīksne uzzīmēta. Vairāk man tur būtu tā lillā krāsa.

Ko tad jūs uzskatāt par saviem lielākiem pēdējā laika sasniegumiem?

E: Sasniegums, ar ko ļoti lepojos, ir albuma ieraksts. Es beidzot izliku savu balsi pasaulē un liku cilvēkiem manīt, ka es esmu, un ko es daru. Otrais sasniegums — es tiku ārā no Latvijas, varu nest Latvijas un savu vārdu arī ārpus valsts, un tagad cilvēki daudz vairāk uzzin par to, kas ir Latvija, un es varu pārstāvēt savu valsti kā tās pilsonis. Trešais sasniegums ir tas, ka es esmu šeit, ka es joprojām muzicēju, ka man apkārt ir tik daudz fantastisku draugu mūziķu, un ka es varu piedalīties tik daudzos projektos. Es joprojām to daru, cik labi vien varu.

A: Līdzīgi kā tev, Edgar. Tas, ka uzvarēju Montreux, pavera ļoti daudz iespējas: diska ierakstīšana un izlaišana. Montreux džeza akadēmija, kurā varēja satikt vienreizējus mūziķus, tā paša gada laureātus, strādāt kopā ar pedagogiem Markusu Milleru un Kurtu Rozenvinkelu. Manā grāmatā tā bija viena skaista nodaļa. Lielākā mana dzīves dāvana ir mūzika. Esmu pateicīga, ka ir tāds veids, kā es varu izstāstīt sevi, dzīvot un sadraudzēties ar cilvēkiem. Visi draugi manā dzīvē ir iegūti, pateicoties mūzikai.

Arta, kas dzīvē mainās pēc uzvaras lielajā starptautiskajā konkursā?

A: Īsti nekas. Es nedomāju, ka tikšu tālāk par pusfinālu, un tas notikums man bija ļoti liels pārbaudījums, jo es aizbraucu tur bez balss. Devos ar savainotu kaklu, un man likās — lai Dievs man dod vismaz vienkārši nodziedāt tās desmit minūtes un izlikt sevi ārā. Cilvēciskā nozīmē tas neko nemaina, bet es personīgi beidzot sapratu, ko es kā vokālists varu darīt — stāstīt stāstu. Ar to noslēdzies kāds posms dzīvē. Patiesa, jauka un negaidīta sajūta. Šis tagad ir stimuls turpināt aizvien vairāk un padziļinātāk būt mūzikā iekšā.

Pirms atbraucāt uz Latviju pavadīt brīvlaiku, jūs teicāt, ka gaidāt atgriešanos. Ko jums nozīmē atgriezties mājās? Kāpēc vispār mājas ir mājas, kā tās var definēt?

E: Es nebūšu oriģināls, sakot, ka lai saprastu, kas ir mājas, ir jāaizbrauc prom. Mājas nav fiziska vieta, nav sajūta par fizisku lietu, mājas ne vienmēr ir gluži par cilvēkiem — tas ir visaptverošs fenomens. Mājas sākas ar to mirkli, kad izkāp no lidmašīnas, kuģa vai mašīnas, kad pārbrauc pāri robežai ar zīmi “Latvija” — tev liekas, ka gaiss ir pazīstams, vieglāks, ka cilvēki ir smaidīgāki, gulta ir ērtāka, ūdens un ēdiens ir garšīgāks. Tā ir ļoti psiholoģiska lieta. Man patīk, ka mūziķi, rakstnieki un visādi radoši cilvēki vienmēr mēģina noķert to — kas ir tās mājas. Man liekas, ka šis temats ir neizsmeļams — tas ir tas, pie kā mēs vienmēr varam pieķerties un rezonēt.

A: Jā, pievienojos Edgaram. Un ir arī valoda. Kad aizbrauc prom un esi pilnīgi svešā vidē, tur nav tā kultūra, tava valoda, ir pilnīgi cits mikslis. Katru dienu esi mazliet citādākā pasaulē, un kad atbrauc šeit, ir tā sajūtA: gaiss un valoda. Atceros, kā pirmoreiz izkāpu no lidmašīnas ārā pēc ilgāka laikA: sajūti to gaisu un saproti — jā, tā ir Latvija, mājas. Vairāk sāc novērtēt to, ka vari atgriezties te, pavadīt šeit laiku. Pēkšņi kļūst atkal labi. Tur arī nav slikti, bet šeit ir pazīstami. Viss taču ir labi, tu esi mājās. To grūti izstāstīt. Tā ir skaista sajūta.

Tad tos sapņus tu arī redzi latviešu valodā?

A: Sākumā visus sapņus redzēju latviski, pēc tam kaut kādā brīdī viss pēkšņi mainījās, sāku domāt un sapņot angliski. Un tad, kad satiec cilvēkus, kuri runā tavā dzimtajā valodā, esi atpakaļ, pārslēdzies.

E: Es savukārt esmu bijis vienmēr ļoti iesaistīts angļu valodā un kultūrā, kas nāk no Amerikas un Lielbritānijas. Arī esot Latvijā, bieži sarunājos angliski, dažreiz pieķeru sevi domājam angliski. Tomēr vienmēr jūtu, ka centrālā gravitācija manām domām un sajūtām ir latviska. Tu domā par visādiem sīkumiem un niekiem angliski, bet kolīdz lietas paliek nopietnas, tu atgriezies uz latvisku domāšanu. Tas ir interesanti.

A: Es pat esejas rakstu dīvaini. Tikko aizbraucu prom, tas bija murgs! Nevarēju sastrukturēt teikumus un komatus. Latvijā esejās varēju filozofēt, izdaiļot, lietot visādus poētismus, bet tur nevar atrast tos vārdus! Sāku ar rakstīšanu mazliet vienkāršāk un primitīvāk. Un tad vienreiz mans skolotājs pateicA: beidz rakstīt kā Šekspīrs! Es teicu — vispār es rakstu kā Ziedonis. To tu laikam nezini, bet es tev tūlīt parādīšu. Man ļoti patika, ka cilvēki bija fascinēti, ieraugot Imanta Ziedoņa dzeju (tulkotu, protams) un nodomāja — mindblowing! Kas jums tur Latvijā notiek!

Kas ir labākā atziņa, ko esat ieguvuši pēdējā pusgada laikā ārpus mājām?

A: Ir daudz, bet spilgtākā ir ļoti vienkāršA: jādzīvo mirklī, šeit un tagad. Tas arī ir tas, uz ko mums, cilvēkiem, vajadzētu tiekties. Uz ko mēs tikai tiecamies, bet tas ceļš katram ir citādāks, un nevar zināt, vai mēs to atrodam kaut kādā brīdī. Ieslēdzas daudzas citas lietas.

E: Man ļoti patika viena igauņu dzejnieka rindas: ir viegli smagam būt, un ir smagi vieglam būt. Ir tik viegli jebkurā mirklī nolaist rokas un just, ka kaut kas nav kārtībā, un zaudēt motivāciju, bet ir smagi būt vieglam, bet tas atmaksājas desmitkārt, simtkārt, tūkstoškārt. Tas, ka tu ar lielu sparu, lielu gribasspēku un enerģiju rodi vieglumu sevī, tajā, ko tu dari.

Kas, jūsuprāt, jums abiem varētu būt kopīgs — muzikāli un cilvēcīgi?

A: Ļoti interesants jautājums (smejas). Man liekas, tā ir komunikācija, tas notiek bez vārdiem, viss vienkārši notiek. Uzreiz paliek vieglāk.

E: Svarīgi ir piezīmēt arī sava veida paļaušanos, uzticību, lai arī es Artu nepazīstu tik ļoti, kā citus mūziķus, ar kuriem darbojos biežāk. Tomēr ja ar citiem cilvēkiem man tā uzticība ir kaut kādā veidā jāizstrādā vai jānopelna, tad šoreiz tas ir momentā. Tiklīdz atskan pirmā nots, tu zaudē to tvērienu, palaid visu vaļā un ļauj tam vienkārši plūst un būt, riņķot apkārt un veidoties. Tas viss ir skaisti, jo tas nenotiek bieži, tas notiek tikai ar dažiem cilvēkiem, un ir grūti atrast tādus cilvēkus. Ir patīkami, kad tāds cilvēks atnāk viegli.

Par sadarbībām runājot…

A: Viss ir priekšā!

E: Apsolījos, ka nākamajā darbā, ko es laidīšu pasaulē — albuma vai ieraksta formātā, būs Arta. Apsolījos, ka tas nepastarpināti būs par mani, un vienlaicīgi par mums visiem, par mums ļoti dārgu lietu — mūsu bērnību. Tas, ko es gribu rast kopā ar Artu, ir bērnišķīgs vieglums iekšā mūzikā. Tuvākā gada laikā mēs ar Artu sadarbosimies, brauksim viens pie otra ciemos, rakstīsim mūziku un vārdus, un es rakstīšu stāstu, uz ko šis nākamais darbs būs balstīts.

Es tik ļoti gribu to dzirdēt!

Abi vienlaicīgi: es arī!

A: Tā ir maģija. Edgar, atceries, kā mēs satikāmies? Pirmoreiz spēlējām ar Arti Gāgu kopā, tu iedevi man savu dziesmu un uzjautāji, vai es varu uzrakstīt vārdus. Pērn nekas nenāca āra, un šogad, tiklīdz sākām strādāt pie mūsu pirmā duo koncerta, Edgars parādīja citus skaņdarbus, ko viņš ir rakstījis, un es tos klausos — tikmēr vārdi rakstās paši. Kā to izskaidrot, es nezinu.

E: Mani visvairāk pārsteidza tas, ka tajā pašā naktī pēc mēģinājuma Arta pusnaktī atsūtīja vārdus. Ja tas nav mājiens, ka šī sadarbība varētu nostrādāt, tad es nezinu, kas tas ir!

Kaut kas ir tavā mūzikā varbūt.

E: 90% gadījumos es, atklāti sakot, pats nezinu, kā es rakstu to mūziku. Man liekas, ka es saprotu, bet tiklīdz es saprotu, kā mūzika top, es iestrēgstu. Man atkal jāaizmirst, kā es rakstu. Tiklīdz aizmirstu, atkal varu rakstīt tālāk. Kolīdz nav vieglums, nav burvība, nav arī rotaļīgums, jo mūzika ir rotaļa. Man mūzika nozīmē daudzas lietas, un visspēcīgākā no tām ir tas, ka mūzika ir mūsu prieki un laimes un dzīvot gribas izpausme. Mūzika ir mūsu testaments tam, ka mēs esam šeit, mēs esam dzīvi un darbojamies.

A: Lielākā problēma cilvēkiem, manuprāt, ir tā, ka mēs pārāk daudz esam galvā un pārāk maz sirdī. Tiklīdz tas kambaris ir ciet, mēs nevaram ielaist neko iekšā. Tad, kad asinsrite neriņķo, visur viss apstājas.

Kas, jūsuprāt, atrodoties ārpus Latvijas, notiek ar Latvijas džeza industriju? Kas kļūst saprotams, kad izbraucat ārpus?

A: Latvijā tik tiešām ir vienreizēji mūziķi. Vismaz ar cilvēkiem, ar kuriem esmu sastrādājusies, man nekad nav bijušas problēmas ne cilvēciskajā, ne attieksmes, ne muzikālajā ziņā. Par Ameriku runājot, attieksme ir citādāka. Kad tu sāc runāt ar cilvēkiem, tev visbiežāk ir uzlikts kaut kāds zīmogs virsū nezināmu iemeslu dēļ. Latvijā džeza vide ir tik maza, visi visus zin, tas zīmogs arī savā ziņā ir uzspiests virsū, bet tur reizēm pat nezinot cilvēku, jau uzliek kaut kādu bloku. Izglītības ziņā mani tur ļoti pārsteidza sakārtota programma. Tur nav nekas lieks: konkrēts stundu skaits, konkrētas lietas, kas jāizdara, iespēja saplānot savu laiku. Katru reizi, kad atbraucu uz šejieni, pamanu, ka aizvien vairākas lietas notiek internacionālākas — tagad atvērās vaļā Trompete, Pashkevich Jazz Club — tā komunikācija nav tikai savstarpēja, ne tikai varāmies savā katlā. Tas ir ļoti pozitīvi. Tas ir arī veids, kā Latvijas vārdu nest ārā. Visa tā internacionālā vide, kurā mēs piedalāmies, braucam uz Jazzahead!, dodamies uz citām konferencēm un notikumiem — viss dod. Ļoti labi, ka mums ir augsts kritikas līmenis. Tas var noniecināt un tu vari zaudēt pašapziņu, bet ja tev ir kriticisms un tu vari saprast robežas, tad zini, kas priekš tevis ir labs un slikts. Interesanti to pavērot, kādas ir mentalitātes un kultūras.

E: Es skatos pozitīvi uz to, kas notiek šeit. Man grūti salīdzināt ar Dāniju, jo esmu vienā no džezā neaktivākām Dānijas pilsētām, studentu pilsētā, kur primāra ir izglītība, un mūzikas scēna — sekundāra, lai gan to cenšas uzlabot. Latvija ir daudz receptīvāka un pieļāvīgāka uz ko jaunu, internacionāliem pasākumiem. Dānijā prioritizē savu vietējo produktu, tur tev kā ārzemniekam ir grūtāk ielauzties. Latvijā manuprāt viss iet augšupejošā līmenī, arī klausītāji sāk vairāk apzināties un novērtēt džeza mūziku, ne tikai džezu, bet vienkārši labu mūziku, wise music.

Ieteikums džeza mūziķim būtu — palikt Latvijā vai aizbraukt prom?

A: Dzīvot ar atvērtu domāšanu. Ja ir iespēja aizbraukt prom, noteikti iesaku: izvedināt galvu nekad nenāk par sliktu. Izejot ārā, sāc vērtēt lietas citādāk, redzi to, ko nebiji pamanījis iepriekš. Izej ārā un paskaties no malas.

E: Ieteikums ne tikai Latvijas džeza mūziķim, bet katram cilvēkam uz planētas Zeme — aizbraukt kaut kur. Jo vairāk mēs maisīsimies, iepazīsim citas kultūras, jo apzinātāki kļūsim, vairāk cienīsim viens otru, iemīlēsim vienotību. Esam uz šīs skaistas planētas kopā, un mums tā jādala, jābūt draudzīgiem kaimiņiem. Jo vairāk redzēsim ārpasauli, jo vairāk varēsim novērtēt viens otra tradīcijas. Tas ir ne tikai Latvijas džeza mūziķim, arī Kirgizstānas sētniekam, absolūti jebkuram cilvēkam jāredz tālāk par savu stūrīti, tas ir veselīgi.

A: Daudzi cilvēki nevar darīt trakas lietas, jo viņiem ir bail no pārmaiņām. Viņi domā par to, cik daudz viņi zaudēs, un nesaprot to, cik daudz iegūs. Mēs ļoti baidāmies, un tas stādina lietas.

Tiklīdz beidzat mācības, vai ir ieplānots atgriezties atpakaļ?

A: Esmu sapratusi, ka dzīvot lielā pilsētā ir forši, bet tas ir ļoti individuāli. Šobrīd es nezinu, vai Ņūjorka ir vieta, kur dzīvošu, bet man patīk tur būt, jo tur ir liela motivācija. Lai nu kas notiek, Latvija vienmēr ir vieta, kurā esi gaidīts, un kurā var atgriezties, kur tu esi mājās.

E: Ideālā pasaulē vizualizēju Latviju kā savu bāzi. Tagad, saproti, 21. gadsimtā, liekas, ka pasaule ir tik maziņa! Es burtiski šonedēļ otrdien vienpadsmitos no rīta biju Aalborgā, nākamajā dienā jau Latvijā, izdarījis visu, ko man vajadzēja izdarīt. Nav svarīgi, kur tu atrodies, kaut Antarktīdā — ja tev ir internets un pieeja lidostai, nekādu problēmu. Svarīgākais ir izveidot lielu un plašu kontaktu tīklu viscaur pasaulei un spēlēt kārtis, kādas vien grib.

Kā izskatās jūsu ideālā atpūta?

A: Pie dabas. Tur, kur tev apkārt nav nekas. Tev ir izslēgts telefons, iebāzts grāmatu plauktā, un tu staigā pa mežu, pie upes, prom no cilvēkiem, no ielām, no drūzmas.

No mūzikas arī?

A: Mūzika visu laiku ir apkārt. Daba elpo, un tā ir skaņa. Tur rodas miers un sākas idejas. Tad atgriežos, piesēžos pie savām klavierēm, sāku dziedāt, un man paliek labi, un sākas kas jauns.

E: Ļoti atkarīgs no konteksta, bet vislabākais ir ceļojums. Pat pilnīgi bezmērķīgs ceļojums, vienkārši aizbraukt kaut kur, staigāt un iepazīties ar cilvēkiem. Ideālā gadījumā — ja tur ir kalni. Neesmu ekstrēmo aktivitāšu fans, bet man ļoti patīk būt pie dabas un prom no tehnoloģijas. Ierobežot sevi no visādas uzmanības novēršanas.

Ar ko jums dzīvē visvairāk gribētos uzdziedāt vai uzspēlēt — vai ir tāds sapnis?

E: Sapnis ir kādreiz mūžā uzspēlēt kopā ar Herbie Hancock un Wayne Shorter. Principā es gribētu uzspēlēt ar viņiem tikai tāpēc, lai varētu pēc koncerta beksteidžā ar viņiem parunāt par dzīvi. Vispār esmu jau saticis tos cilvēkus, un viens no viņiem sēž man tieši pretī. Būšu godīgs un atklāts — kādu laiciņu atpakaļ mans sapnis bija muzicēt kopā ar Artu. Vienā mirklī man likās, ka tas ir nesasniedzams sapnis, ka Arta ir nepieejama un viņai nav laika, bet izrādās, ka tas ir pilnīgi savādāk, daudz vienkāršāk.

A: Man pats galvenais ir mūzikā atrast patiesus cilvēkus, kas būs gatavi ceļot jebkurā virzienā. Viens no tādiem cilvēkiem, kas šķiet nesasniedzams sapnis, ir Bobby McFerrin. Vērojot viņu, liekas, ka viņš var no jebkura cilvēka, muzikāla vai nemuzikāla, izvilkt mūziku. Es nezinu, vai tā ir iedvesma, enerģija, vai tas ir pasaulīgs vai nepasaulīgs brīnums, bet tas ir nenormāli skaisti.

Vai jums kāds ir teicis, ka jums neizdosies?

Abi vienlaicīgi: nē.

A: Esmu pateicīga, ka esmu satikusi cilvēkus, kas ir mani iedvesmojuši iet, darīt un nebaidīties. Ir jāsaka paldies vecākiem, ka nav bijis neviens neticības moments. Sākumā neviens nezināja, ka man ir muzikālā dzirde, to atklāja mana bērnudārza dziedāšanas grupiņas audzinātāja. Pateica — aizsūtiet to bērnu uz mūzikas skolu, lūdzu. Es tad pati tur aizgāju, pieteicos. Visu esmu darījusi spontāni, bet visu laiku blakus ir tādi atslēgas cilvēki, klāt blūza momentos, kad man pašai likās, ka nekas neizdosies. Pašai sev neticība reizēm rodas, bet tas ir tikai galvā.

E: Vienīgais cilvēks, kas tāds varētu būt — es pats. Reizēm ir tāds apmulsuma mirklis, kad zaudē ticību uz kādu mirkli, un tas ir tāds nebeidzams process, kad atklāj sevi pa jaunam. Laiks paškritikai un attīstībai, atskaties uz to, ko esi izdarījis, vērtē, un ir mirkļi, kad šī vērtēšana var kļūt destruktīva un var iznīcināt tevi momentā. No turienes nāk nereāli spēcīgs gribasspēks nesalūzt tajā mirklī. Nav svarīgs tas, ka esmu labāks par kādu citu, svarīgāks ir tas, ka šobrīd daru labāko, ko es varu darīt šajā mirklī. Es tik bieži pārvaru to destruktīvo kriticisma momentu — ka es nevaru to izdarīt, ka nevaru saukt sevi par komponistu vai pianistu.

A: Reizēm tā limitācija palīdz tikt uz priekšu. Ir šķēršļi, kas limitē tevi, bet tu saproti, ka jāturpina iet tiem pāri.