Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Stepa mākslas brīvībai un džeza mūzikas brīvībai saplūstot, sanāk super brīvība


“Ritmiski slims” cilvēks jeb stepists, bundzinieks un klarnetists, kas dara to, kas viņam dzīvē visvairāk patīk

Evilena Protektore

Leonards Vīksne — dejotājs, mūziķis un ritmu lietu pētnieks, kā viņš pats sevi sauc. Viens no retajiem cilvēkiem Latvijā, kas nodarbojas ar stepa deju, uzstājas gan kā solo mākslinieks, gan arī radošajos projektos un pat džeza mūzikas džema sesijās. Pats par sevi saka, ka ir “ritmiski slims cilvēks, un pat ārsts neirologs šim galvojumam piekristu”. Leonards ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas dzīvo, darot to, kas viņam patīk, dažreiz tas ir grūti, dažreiz dārgi, bet viņš nepadodas, eksperimentē, un dara to ar kaisli un smaidu.

Evilena Protektore

Sarunas sākumā galvenais jautājums — kas ir steps?

Ritmu perkusiju instrumentu un dejas žanra sintēze, kas nāk no Ziemeļamerikas kontinenta, sākot ar tiem laikiem, kad tika atdzīti vergi no Āfrikas. Viņiem bija arī savas dejas, kur viņi spēcīgi izmantoja kājas, ritmus un akcentus, bet tas arī bija viņu saziņas līdzeklis. Leģenda vēsta, ka vergu turētāji atņema viņiem instrumentus un aizliedza dziedāt, un tad viņi sāka izmantot savas kājas un sist ritmus uz lauka. Un tad tas lēnām pārtapa atsevišķā žanrā. Tā vēsture ir diezgan nekonkrēta, bet kopumā tas ir džeza dejas žanrs, kas arī pastāv pats par sevi, kas attīstījās kopā un paralēli. Kopumā steps ir tas pats, kas bungas — visi tie paši rudimenti, daudzi nosaukumi sakrīt. Es to vairāk izmantoju kā perkusiju instrumentu, nāku atpakaļ pie komunikācijas funkcijas. Man steps ir komunikācija ar pasauli un realitāti.

Kā tu sāki dejot?

Dejoju visu savu mūžu, sāku 4 gadu vecumā ar sporta dejām, pēc tam pārgāju uz stepu.

Spēlēju arī bungas, ko iemācījos pašmācības ceļā, protams, pabeidzu mūzikas skolu kā klarnetists. Klarneti spēlēt mani sūtīja, jo no pašas bērnības bija problēmas ar veselību, un kāds teica, ka klarnete labi to ietekmēs, attīstot plaušas. Pēc tam es klarneti biju aizmetis putekļoties stūrī uz ļoti ilgu laiku.  

Kā tu sāki mācīties stepu?

Es noskatījos slavenu filmu «Ziemas Vakars Gagrā» par stepa dejotāju, un tā man ļoti iepatikās. Kad atbraucu uz Rīgu mācīties ģimnāzijā, uzreiz sāku meklēt iespējas. Es vienkārši uzmeklēju internetā stepa deju, piezvanīju Mārim Pūrim, atnācu uz stundu, un tā arī viss sākās. Pusgada laika es jau biju uz lielas skatuves, un pēc gada vai diviem es jau aizgāju savu ceļu.

Evilena Protektore

Kā nonāci līdz bungām?

Bungas ir atsevišķs stāsts. Vispār ritms man sākās agrā bērnībā. Blakus dzīvokļa kaimiņiene visu laiku klausījās ļoti ritmisku mūziku, un esmu uzaudzis uz «AC/DC», klausoties to aiz sienas. Tad kādā 5. vai 6. klasē sāku ar zīmuli kādu ritmu sist, un sagribējās izpausties. Kādu pusgadu klausījos disko, un kādā brīdī pievienojos Tukuma Vidusskolas pūtēju orķestrim, piesēdos pie komplekta un… man sanāca. Un tā tas arī aizvilkās tālāk. Galvenais iedvesmotājs bija Bernards Pūrdijs, smieklīgs melnādains bundzinieks ar harizmātisku personību, un tas mani iedrošināja.

Vai bungas palīdz dejot stepu?

Big time. Es pamanīju, ka dejotājiem bez muzikālās pieredzes ir diezgan ierobežots ritmiskais spektrs. Dejotāji parasti orientējas uz vieninieku vai četrinieku, bet es kā bundzinieks labi pārzinu ritmiskus zīmējumus, man nav problēmu ne ar trijolēm, ne ar sekstolēm, ne ar sinkopām. Es mācos pielietot to, ko es protu uz bungām, izdejot to, būt ka perkusija. Forši, kad koncertā var pielietot abas savas personības, gan uzdejojot, gan uzspēlējot, tāds šova elements.

Un atpakaļ pie stepa. «JVLMA» taču nav stepa dejas nodaļas?

Uz akadēmiju biju atnācis ar domu, ka gribu kļūt par pedagogu, tas bija pats galvenais, un tā kā oficiāli programma saucās “Dejas pedagogs un horeogrāfs”, nācās arī horeogrāfiju mācīties. Kārtīgam pedagogam jāpārzina arī pārējie deju žanri, pamatlietas, ieskices, dejas ABC. Mums bija izvēles priekšmets Steps C daļā, un to arī pasniedz Māris, bet šis kurss nav ļoti populārs, jo šis ir diezgan eksotisks žanrs. Izskatās ļoti vienkārši, bet kad saprot, ka jāpielieto milzīgs fizisks spēks, vēlme ātri pazūd. Jātrenē kāju muskulatūra, balanss un ritma izjūta. Tas pats, kas uz bungām, tikai ar kājām.

Kāds sakars stepam ar džeza mūziku?

Džezs ir improvizācijas māksla, un steps arī ir improvizācijas žanrs. Tas ir tāds fundamentāls aspekts, kas viņus vieno. Stepa kustības ļoti saskan ar džezu – tas pats šafls, svings, trijoles. Džezs ir tautas mūzika, tāds demokrātisks žanrs, un stepam nav nekādu ierobežojumu, kā klasiskajā dejā. Steps ir brīvs, džezs ir brīvs, divas brīvības saiet kopā, sanāk super brīvība. Sanāk tāda superfilozofija, bet nu…

Evilena Protektore

Kā steps atšķiras no citiem deju žanriem – kas tajā grūtāks un kas vieglāks?

Pirmkārt, mūzikas izvēle. Klasiskajā dejā šobrīd mēs izmantojam klasisko mūziku koncertmeistara pavadījumā. Ja gadās labs koncertmeistars, viņš to džezu nospēlēs, bet pastāv tā ierobežotība. Savukārt stepā tu vari aiziet astrālā, uzbūvēt sev citu dimensiju, bet tajā pat laikā tu zini ceļu atpakaļ. Laikmētīgajiem vai modernajiem dejotājiem?… Varbūt es to ideju līdz galam nesaprotu. Visu cieņu viņiem, bet man tā vārtīšanās pa zemi ne visai saista. Otrais moments dejās, kas man ļoti traucē, ir rokas. Man patīk rokas izmantot brīvi, nevis likt tās kaut kādās pozīcijās. Izteiksmei palīdz, kad es izmantoju gan rokas, gan pirkstus. Man patīk būt konkrētam, bet tajā pat laikā brīvam.

Pastāsti par šo projektu!

Ar Arti Gāgu ir gan džeziņš, gan latīņu mūzika, bet ir arī pāris avangardiskie skaņdarbi. Viegls un nepiespiests mūzikas gars. Visspēcīgākais skaņdarbs mūsu programmā droši vien ir «Putnu sasaukšanās». Visgrūtākais numurs, ko savā dzīvē esmu izpildījis, emocionāli un fiziski. «Putnu sasaukšanās» mūzika ir tīrs saksofons, ar efektiem, bet tomēr tā ir tīra melodija, harmonijas nenosakāmas, un brīvs ritms. Tur sanāk papildināt vienam otra domu uz vietas, tas skaņdarbs katru reizi skan citādāk, atkarībā no garastāvokļa, kurā dienas laikā tas tiek izpildīts, jābūt uz vienas līnijas ar Arti un papildināt viņu tā, lai nepārsistu, lai manis nebūtu par daudz, un par maz. Es radu ritma faktūru, spēku, grūvu, Artim savukārt ir izjūta un tehniskums. Tev jāiebrauc tajā numurā ar visu savu iekšu, tad tu visu izliec.

Vai var izdzīvot, tikai dejojot stepu?

Nu, kā jau visi zina, vienmēr jābūt kādai papildus profesijai, bet principā var, tikai kārtīgi jāpastrādā. Bet arī jo plašāk tu domāsi, jo interesantāk būs dzīvot.