Spontanitāte, vinils, Ņūjorka un citi latviešu saksofonista nākotnes plāni

“Ja esi gatavs ciest ilgāk nekā pārējie, dabūsi to, ko vēlies”, jeb daži no Toma Rudzinska dzīves moto

Viņu pazīst kā džeza saksofonistu, aktīvu jam session kustības atbalstītāju Latvijā un komponistu, kurš ir oktobrī laidis klajā vēl vienu albumu ar lielisku starptautisku projektu — vinilā. Tikāmies džeza bārā-restorānā Trompete, lai runātu par vinila izdošanu, Toma jaunu ceļojošo dzīvesveidu un lieliskiem mūziķiem viņam apkārt. “Es neesmu nopietns” — ar šiem Toma Rudzinska vārdiem sākas mūsu sarunas diktofona ieraksts. Pretrunā teiktajam, Toms turpina nopietni, bet iedvesmojoši.

— Mēs ierakstījām albumu ar Gerhardu Ornigu, fantastisku Eiropas un pasaules klases austriešu izcelsmes trompetistu, kurš patreiz dzīvo Grācā, un ar kuru mēs iepazināmies Amsterdamā. Viņš ir ierakstījis pāris dziesmas arī manam albumam, mēs esam vairākkārt spēlējuši Latvijā, Austrijā un Amsterdamā, labi saspēlējāmies un likās, ka tam būtu jārezultējas ar kādu reālu, fiziski taustāmu lietu. Šī lieta šoreiz ir vinils, kas ir absolūti un pilnīgi vienīgais formāts, kuram ir iespēja izdzīvot mūsdienu laikmetā. Basists albumā ir Pat Clever, oficiāli, sirdī un prātā brits, lielāko mūža daļu dzīvojis Francijā, un mēs tikāmies Amsterdamā, kurā viņš dzīvo arī tagad. Šajā ierakstā viņš spēlē nozīmīgu lomu, viena no būtiskām sastāvdaļām, kas veido šī albuma skanējumu. Man ir milzīgs prieks spēlēt arī ar fantastisku pasaules klases bundzinieku Andri Buiķi, un esmu priecīgs, ka uz to ierakstu savācām tāda līmeņa sastāvu, un skanējums, manuprāt, patiešām ir dzīvs, enerģētisks un spontāns.

— Runājot par spontanitāti — mēs ierakstījām visu vienā piegājienā, nav bijuši nekādi editi. Rakstījām tieši tā, kā to rakstīja kādreiz — mums bija lentes, kuras maksā naudu, tās nevarējām izlietot pārmērīgi, tāpēc mums bija viena studijas diena. Materiāls bija ārkārtīgi sarežģīts. Viss, ko mēs ierakstījām tās dienas laikā, arī ir platē — tur kaut kādā ziņā jau vien ir maģija. Man ir prieks, ka ir tāds fantastisks personāžs Latvijas mūzikā kā Mareks Ameriks, kurš pirmām kārtām ir lielisks cilvēks, kā arī arī lielisks vinila DJ un uzņēmīgs jauns cilvēks, kurš ir izdomājis, ka vēlas ieguldīt mūzikas attīstībā Latvijā un uzsācis leiblu ar nosaukumu Jersika Records. Šobrīd tas ir vienīgais džeza mūzikas leibls Latvijā, kaut arī viņi to tā paši nesauc.

— Mareks man zvanīja un stāstīja par to, ka viņi veido studiju un plāno tur uzstādīt lentes un kaut ko ierakstīt. Man brauca sastāvs, un zvanīju viņam ar tādu tekstu — šie cilvēki būs Latvijā, un ja tu vēlies, būtu skaisti, ja mēs varētu šo visu ierakstīt. Tas bija pirmais deadline, līdz kuram viņam bija jāpabeidz studija, jādabū visa aparatūra un jāpabeidz organizatoriskā daļa. Pats sākums bija Vinila dienas ietvaros, kur Mareks uzaicināja mani spēlēt ar trio, kas bija spontāna džeza improvizācija, un tur notika pirmais eksperiments ar ierakstu lentās.

— Lai nu cik jocīgi tas nebūtu, bieži vien mūzikas ierakstu industrija atduras pret nelielām niansēm un sīkumiem, un tas sīkums, ar ko mums bija jātiek galā, bija vienkāršs: lentes maksā naudu. Tas uzreiz nosaka toni visam pārējam. Vajadzēja rakstīt visu uzreiz un divi teiki katrai dziesmai bija maksimums. Tas, ka nekas netiek editēts, arī bija jaunums: nevarēja vienoties, ka mēs pārspēlēsim to daļu un pieliksim kaut ko klāt. No gaišās puses, tas piešķir ierakstam fantastisku dzīvīgumu, klausītājs patiešām var sajusties tā, it kā viņš būtu koncertā.

— Man uz vizītkartes rakstīts musician, saxophonist, educator. Liela lieta, par ko es pēdējā laikā daudz domāju, ir mans legacy, tas, ko es atstāju pēc sevis. Izglītošanas daļa ir tas, kas man lika pēdējā laikā daudz aizdomāties — kāds ir mans ieguldījums, lai es padarītu šo pasauli kaut par nedaudz labāku vietu. Tas saistās ar koncertiem, ar kultūru, es gribu palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Gribu, lai viņiem izdodas, un caur to, ka viņiem izdodas, es arī jūtos iedvesmots. Izglītošanas daļa ietver visu to, kas būs pēc tevis, kad tu te vairāk neesi. Es gribu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iesaistītos Rīgas un Latvijas un globālajā džeza kopienā, lai dalītos priekā, ar savām idejām.

— Savā ideālā svētdienas rītā es ceļos 6.30, izeju cauri savai rīta rutīnai, braucu spēlēt — pa ceļam lasu, atbildu uz e-pastiem, zvanu cilvēkiem. Būtībā ideāls svētdienas rīts izskatās tieši tāpat kā ideāls jebkuras citas dienas rīts, es neredzu atšķirību.

— Man nozīmīgs projekts ir mans kvartets, ar ko esam spēlējuši vairākas reizes Latvijā: Dominic J. Marshall, Pat Cleaver un Ivars Arutjunjans. Ierakstījām pirmo albumu Abra, izlaistu pirms pāris gadiem, un tā man bija milzīga pieredze un tam bija liela loma manā muzikālajā attīstībā — es varēju daudz mācīties no pārējiem grupas biedriem un ceru, ka viņi ieguva kaut ko no manis. Viennozīmīgi svarīgs projekts ir šis ar vinilu un Gerhardu Ornigu, manu labu draugu, ar kuru regulāri tiekamies kādā no pasaules malām ar dažādiem cilvēkiem, kuri piedalās mūsu saspēlē. Nozīmīgs projekts un nozīmīgs draugs ir Daniel Čačija — fantastisks dziedātājs, ar ko mums ir projekts Melos, kuram es sarakstīju mūziku uz dažādu dzeju, un mazliet optimistiski un ambiciozi ceru, ka drīzumā tas tiks izlaists. Negribu sev sist uz pleca, bet domāju, ka tā mūzika ir zināms pārsteigums pat pašiem sev: es ieliku sevi citā spēles laukumā un piespiedu sevi domāt un rakstīt savādāk. Tajā sastāvā ir arī Loran Witteveen, holandiešu pianists, ar kuru man arī ir bijis nozīmīgs projekts — es kādu laiku spēlēju viņa kvintetā, piedalījāmies konkursā Dutch Jazz competition, nopietna lieta Holandes džeza mūzikas skatuvē, dabūjām tūri pa lielākām koncertzālēm Holandē, kas bija labs piedzīvojums. Melos sastāvā spēlējām ar viņu, arī ar Kasparu Kurdeko, kuru, esmu pārliecināts, jazzin.lv lasītāji noteikti pazīst kā fenomenālu bundzinieku, un lielisku basistu Reini Ozoliņu, ar kuru bija prieks ierakstu laukā sadarboties pirmoreiz.

— Mans nākotnes plāns ir padzīvot kādu laiku Ņūjorkā, kas noteikti notiks, kas jau ir procesā, un es daru visu iespējamo, lai pēc kāda laika varētu to izdarīt. Ņūjorka ir ļoti laba vieta tāpēc, ka nav lielākas konkurences par to, tur ir sarežģīti izdzīvot un visu finansiāli sakārtot, bet tā ir lieliska vieta ar cilvēkiem, kas dara lietas tajā virzienā, kurā tu gribi darboties, un tu vari dalīties ar daudziem cilvēkiem idejās, veidot kopējus projektus. Nav nevienas citas vietas pasaulē, kas tevi spiež darīt vairāk nekā Ņūjorka.

— Es tagad būšu Berlīnē, Rīgā un Liepājā vienlaicīgi, un mēģināšu vienlaicīgi daudz uzmanības un mīlestības pievērst katrai no tām vietām, būt uz 200% visur, kur man vajadzēs būt, un ceru, ka neviens nebūs apdalīts. Man ir prieks būt arī Liepājā sākot ar šo gadu, satikt jaunus cilvēkus, jo Liepājas džeza skatuve pagaidām nekrustojas ar Rīgas džeza skatuvi. Prieks satikt studentus un audzēkņus, kuriem patiešām gribās spēlēt, kuriem interesē un kuri grib vairāk no savas dzīves, prieks, ka es varu tur būt, un, atkal nesitot sevi pa plecu, liekas, ka es varu ieguldīt tur pietiekami daudz, lai tas manifestētos reālā rezultātā.

— Precīzai un virtuozai spēles tehnikai un emocijām ir jābūt kopā. Ja mēs vērtējam no 1 līdz 10, un ja tehniskās spējas ir 0, diemžēl, mēs nedzirdēsim emociju. Ja no 1 līdz 10 tehnika ir uz 10, un emocijas nav — tad kāda tam vispār ir jēga. Jābūt kombinācijai, var būt dažādas variācijas, varam miksēt to dažādos līmeņos, kādam stiprāka puse ir tehnika, kādam citam — emocionalitāte, bet tam ir jābūt kombinācijā. Es pieņemu, ka citi saksofonisti vairāk pamana to, kādas līnijas tu spēlē, klausītāji, kas retāk nāk uz koncertiem, vairāk pamana emocionālo faktoru, bet būtībā tehnika ir vienkārši rīks, lai ļautu mums pēc iespējas precīzāk izteikties.

— Pašam ir visgrūtāk novērtēt savu darbu, jo tu bieži vien neredz ārpus sava darba, esi iesaistījies procesā un nevari vairs paskatīties no putna lidojuma uz to, kas ir izdarīts. Tomēr es daru savu darbu absolūti godīgi. Es nemēģinu nevienu piemānīt, un daru visu pēc vistīrākās sirdsapziņas. Es varu tikai un vienīgi piedāvāt savu mūziku uz tiem pašiem 200%, un ceru, ka es neesmu vienīgais.

— Runājot par gaidāmajiem jaunumiem, Melos albumu mēs gaidām ļoti cītīgi un ceram, ka tas notiks drīz. Grūti detaļās stāstīt par to, kas vēl nav izdarīts, bet mēs rakstām materiālu arī ar Tuomo Uusitalo, fenomenālu Ņūjorkā dzīvojošu pianistu, ar ko esam vairākkārt spēlējuši. Ideja ir par duo albumu, kur varētu apdarīt latviešu un somu tautasdziesmas, ceru, ka šis albums arī ir gaidāms diezgan drīz. Noteikti būs dzirdami daudz jaunumi no Berlīnes.

— Jaunajiem džeza mūziķiem, kuri tikai sāk savas mūzikas gaitas, es novēlu darba spējas. Ieslēgties (vismaz mentāli) mūzikā uz kādiem 7-10 gadiem un neiet no turienes ārā. Visu veltīt mūzikai, un tad rezultāts arī atnāks. Ja esi pietiekami neatlaidīgs un pietiekami ilgi vienā vietā, ja esi gatavs ciest ilgāk nekā pārējie, tad arī dabūsi to, ko tu vēlies. Es novēlētu visiem sakārtot arī savu darba ētiku, piedomāt pie tās. Nāciet uz koncertiem. Dalieties ar idejām. Es katram novēlētu atrast savu lietu un saprast, kur viņš ir visspējīgākais un visspēcīgākais, un ar 200% atdevi iet tajā lietā iekšā līdz galam.

— Es jūtos ļoti pateicīgs, ka man ir iespēja darīt to, ko es daru, esmu ļoti pateicīgs par to, ka es vispār esmu. Mēs visi esam bijuši viena soļa vai vienas nianses attālumā no tā, lai mēs vispār nebūtu šeit, tāpēc jūtos ļoti pateicīgs par to, un arī pateicīgs darīt to, ko es daru. Pateicos par to, ka man ir tik daudz labu cilvēku apkārt, pateicos piedzimt tur, kur esmu piedzimis, man ir tik ļoti paveicies ar vecākiem, apkārtējo vidi, kolēģiem, draugiem. Jūtos ļoti laimīgs arī tāpēc, ka es daudz domāju par savu potenciālu un jūtu, ka esmu tagad tuvāk tam, lai pildītu to vēl vairāk, nekā jebkad agrāk. Jūtos ļoti pateicīgs par visu un ļoti laimīgs.