Ne recenzija, ne intervija, bet stāsts par piedzīvojumu
Latvijas Radio Bigbenda jaunais albums «Latviešu džeza svīta vol.2.» — izaicinājums gan izpildītājam, gan klausītājam
17. oktobrī paveicās nokļūt Latvijas Radio Bigbenda jauna albuma prezentācijā. Koncertā tika atskaņotas kompozīcijas no jauna diska — «Latviešu džeza svīta vol.2». Godīgi? Tas, ko es sadzirdēju, bija kaut kas pilnīgi negaidīts. Manuprāt, kad klausītājs plāno apmeklēt bigbenda koncertu, ir jau kaut kāda skaidra bilde, ko tajā koncertā var sagaidīt, jo vairāk vai mazāk šāds sastāvs tomēr saistās ar džezu, un vēl jo vairāk — ar konkrētu džezu, Glena Millera vai Benija Gūdmena džezu, piemēram. It īpaši tad, kad tā nav pirmā reize, kad apmeklē viena un tā paša bigbenda koncertu. Šoreiz jau pirms koncerta, kad visi tikās apsveikt mūziķus, komponistus, diriģentu, producentus, sapratu, ka sniegums būs nedaudz citādāks. Pirmais, kas man lika domāt, ka mūzika būs nedaudz atšķirīga, ir komponistu sastāvs: Matīss Čudars, Krists Auznieks un Rūdolfs Macats, vārdi Latvijas mūzikas vidē diezgan pazīstami, tāpat kā viņu mūzika. Tas lika aizdomāties — vai nu tik tiešām programmā būs kaut kas tradicionāls? Noteikti nē, jo šie cilvēki ir pazīstami ar savu inovatorisku domāšanu, ar īpašu pieeju mūzikai, ar savu pasaules vīziju. Ienākot koncertzālē, uzreiz kļuva skaidrs, ka koncerts būs īpašs.
Neierastību ciklu turpināja pilnīgi netipisks bigbenda koncertam mūziķu izvietojums uz skatuves — ritma grupa centrā, bet pūšamie instrumenti lielajā pusaplī aizmugurē. Bet arī tas nav viss, diriģenta vietas… nav. Vai arī ir, bet partitūras vietā uz pults stāv zīmējums. Apskatījos tuvāk, izradās, ka tas tiešām ir zīmējums, ne visai parasts, bet zīmējuma veids, ko pielieto akadēmiskajā mūzikā, kas saucas «grafiskā notācija». Un tad sākās koncerts. Maģiski, valdzinoši, spēcīgi, interesanti, dažādi. Uzreiz ienāca prāta doma, ka šāda mūzika jāklausās nepārtraukti, vai vismaz katra komponista skaņdarbi, bez pieteikumiem, jo ar pirmajām notīm ir viegli aizlidot, iegrimt savdabīgajā transa stāvoklī. Un pat nav obligāti jāskatās uz skatuvi, to var klausīties ar aizvertajām acīm, ļaujot mūzikai aizpildīt visu ķermeni un abstrahēties no pasaules.
Koncerta sākumā izskanēja Matīsa Čudara kompozīcijas — «Jaunība», «Pirts» un «Vērmaņdārzs». Visas kompozīcijas bija spilgtas, košas, ārkārtīgi interesantas, bet īpašu uzmanību gribās pievērst vienai — «Pirts». Šo skaņdarbu nodiriģēja pats Matīss, bet kā nošu materiāls tika izmantota jau iepriekš minētā grafiskā partitūra, ko arī izmantoja mākslinieks Dainars Albužis diska vāciņa noformējumam. Kompozīciju bija ļoti interesanti un intriģējoši klausīties, jo bigbendu mūzikai tas ir visai neierasts formāts, mūziķu sastāvs ir tik skaitliski liels, ka man bija grūti iedomāties, kā šādas, principā, kolektīvās improvizācijas materiāls izskanēs. Tomēr mūziķiem sanāca ļoti iespaidīgi. Pēc koncerta man bija iespēja aprunāties ar Matīsu un uzzināt, kāpēc viņš izvēlējās tieši šādu formatu: «Man gribētos, lai tas lielais sastāvs, tie mūziķi, lai improvizē paši, kad skaņdarbs top uz vietas, lai neviena nots nav iestudēta, lai mūziķi patiešām klausās uz vietas un spēlē to, ko viņi jūt tajā brīdī.»
Otrā daļa un otrais komponists — Krists Auznieks. Viņa komponētais trīsdaļīgs skaņdarbs «Darbs», «Dievs» un «Daba» (jā, tas ir savdabīgs veltījums Annai Brigaderei, jo, kā saka Krists, «bigbends ir tāda vīrišķīga padarīšana, un arī visi komponisti bija vīrieši, man likās, ka vajadzēja sievietes klātbūtni tajā pasākumā») noskanēja pavisam citādāk, it kā bija sācies jauns koncerts. Kā saka muzikologs Boriss Avramecs: «Tas, kas ir sakomponēts, to ir pieņemts saukt par laikmetīgo klasisko mūziku. Ļoti iespaidīgi, nopietna muzikālā valoda». Un pats Krists, ar kuru man sanāca sazināties vēlāk, piekrita šim apgalvojumam, par savu pieredzi un mūzikas izvēli sakot šādi: «Man svarīgi bija gan stilistiski, gan muzikāli sasaistīt darbības laikus, parādīt, ka mums nav tās mūžīgās kastītes — džezs vai mūsdienu mūzika, latviskais vai nelatviskais, es pasauli tā nespēju redzēt. Man svarīgi, ka komunicē dažādas mākslas formas, līdz ar to es uzrakstīju ko tādu, kas bigbendu mūzikā nav ierasts. Bija svarīgi, ka cilvēki, kas nāk uz to kā uz džeza koncertu, redz, ka džeza mūziķi arī var spēlēt kaut ko ārkārtīgi tālu no viņu ikdienu maizes, līdz ar to es redzēju to kā iespēju parādīt idejas, kas eksistē kādā citā pasaulē.»
Pēdējā, noslēguma daļā izskanēja Rūdolfa Macata kompozīcijas, sanākot vēl vienai pilnīgi atšķirīgai daļai. Pats komponists arī pievienojās bigbendam un spēlēja savus oriģināldarbus. Rūdolfa skaņdarbi vairāk atgādināja to, ko ir ierasts dzirdēt bigbenda izpildījumā, varbūt, tāpēc, ka pats Rūdolfs ir vairāk iesaistīts tieši džeza pasaulē, bet tajā pat laikā bija skaidrs, ka viņa radoša domāšana nesekoja līdzi bigbenda kompozīcijās pieņemtajām normām, bet gan izvēlējās savu ceļu skaņdarba komponēšanā, līdz ar to rezultāts palīdzēja uzgleznot prātā savu unikālu bildi. Arī ar viņu man sanāca aprunāties, un bija interesanti uzzināt, kā viņš iedvesmojās, rakstot savus skaņdarbus. «Saules bērni», «Gudrības līnija» un «Veltījums jūras dievam», un par pēdējo viņš saka: «Tajā laikā daudz trenējos spēlēt bungas, pats pamats tam gabalam bija ritms, un tikai pēc tam es to apaudzēju ar harmonijām, un tad sapratu, ko es gribētu dzirdēt tam pa virsu. Un tad tas bija abstrakti radies, man domājot par jūru, par to sajūtu, kad peld ar kuģi pāri lieliem viļņiem.»
Sarunā ar visiem trīs komponistiem es uzzināju, ka viņiem tas projekts bija ne tikai interesants, bet arī diezgan izaicinošs, jo katrs ikdienā ar bigbendu mūziku nestrādā. Bet izradās, ka šīs projekts kļuva par izaicinājumu ne tikai komponistiem, bet arī pašiem izpildītājiem. Radio Bigbenda baritona saksofonists Kristaps Lubovs stāsta par piedzīvojumu: «Sākumā mazliet nobijos, ieraugot notis, bet tā bija atkāpīte no ikdienas darba. Patīkama atkāpīte. Protams, diezgan liels izaicinājums. Ja bigbendā es spēlēju parasti baritona saksofonu, tad šajā koncertā tas man nav vajadzīgs, jaunajiem komponistiem ļoti patīk basa klarnete, tad visu koncertu spēlēju to un vēl flautu, kura ikdienā man gandrīz nekad nav nepieciešama.»
Visu koncertu es uztveru ka labu pārsteigumu, un esmu priecīga, ka mājās aiznesu disku, lai varētu to noklausīties vēl vairākas reizes. Man nav šaubu, ka, klausoties atkārtoti, es sadzirdēšu kaut ko jaunu, jo visu albumā iekļauto mūziku noteikti var raksturot kā daudzslāņainu. Ja es mēģinātu to vizualizēt (ko, starp citu, ļoti gribējās darīt paša koncerta laikā), es to redzētu kā labirintu, kur katra takts ir kā pagrieziens, un nekad nevar zināt, kurā pasaulē tu nonaksi, kādu bildi ieraudzīsi aiz stūra, vai tu stāvēsi augstajā kalna malā, vai iesi caur pūli megapolē, vai pēkšņi atradīsi sevi ezera vidū vai pļavā. Jaunie mūziķi ļoti bieži saka, ka mūsu laikos mūzikai vairs nav skaidru robežu – džezs, klasiskā mūzika, avangards, viss saiet kopā un vairs nav nepieciešamības tās robežas skaidri definēt, jo pati mūzika ir ka ceļojums starp mākslas slāņiem. Šim es noteikti piekritīšu, jo ļoti negribās likt šo produktu kādā kastītē, tajās skaņās ir pārāk daudz krāsu sajaukts, un tas ir viennozīmīgi interesanti. Projekta producents Māris Briežkalns raksturo rezultātu šādi: «Šī ir mūzika, kurai ir jāpieverš laiks, jāiedziļinās, vai jāmeditē, vai kā savādāk. Mūzika ir interesanta.» Tam piekrīt arī albuma mūzikas producents Kārlis Vanags: «Man ir tādas pozitīvas sajūtas par to, ka katram komponistam tik tiešām ir savs individuāls rokraksts, kas ir ļoti svarīgi, sava atpazīstamība. Katram ir savs skaidrs virziens, kā viņš mūziku jūt. Albums kā kopums ir tiešām diezgan netipisks, un tā uzdrīkstēšanās iet jaunā virzienā un atteikties no ierastām lietām, ar ko asociējas ikdienišķā bigbenda dzīve.»
Rezumējot manu nedz recenziju, nedz interviju, bet stāstu par piedzīvojumu, varu teikt tā: šī mūzika noteikti nav paredzēta ikvienam cilvēkam, jo mums visiem ir sava gaume, sava mīļākā mūzika, tomēr kaut vienreiz noklausīties to ir vērts. Šī mūzika nav iekļaujama konkrētajos rāmjos, nav definējama viena stila ietvaros, bet ir ideāls piemērs mūsdienu starpnozaru mākslas darbam. Cepuri nost gan komponistu gan mūziķu priekšā, kuri izdarīja varenu cieņas vērtu darbu.
