Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Ne mūziķes, ne dejotājas, bet kāju mūzikas mākslinieces


Stepa dejas grupa «Soul Tap» par to, kā dzīvē rast prieku

Evilena Protektore

Nesen man paveicās pavadīt laiku 5 burvīgu meiteņu kompānijā. Meitenes nemaz nav vienkāršas, jo nodarbojas ar ko tādu, kas Latvijā nav plaši izplatīts. Bet mēs taču esam džeza mūzikas pārstāvji, tāpēc nekoncentrējamies uz populārām lietām, vai nē? Stepa deja ir parādība, par kuru cilvēki domā, ka nezina neko, bet ar kuru sastopas diezgan bieži gan filmās, gan koncertos, tikai ne vienmēr uzreiz var pateikt, ka tas ir steps un es to zinu. Stepa deja ir žanrs, ko var nosaukt par starpkultūru šī deja ir saistīta ar skaņas radīšanu, kas padara dejotājus par džeza mūziķiem. Kāpēc džezs? Pavisam vienkārši steps ir dzimis tajā pašā vietā, no tiem pašiem cilvēkiem un balstās uz tādiem pašiem muzikāliem jēdzieniem kā džezs.

Evilena Protektore

Satikāmies Soul Tap studijas telpās uz mīkstiem sēžammaisiem, lai parunātu par to, kā viss sākās un ar kādām problēmām meitenes sastopas savā mākslas ceļojumā.

Kur es tagad esmu un ar ko šobrīd runāju?

Guna: Šajā telpā atrodas Guna, Annija, Rita, Madara un Alise. Soul Tap stepa dejas studija jeb stepa pagrabiņš.

Annija: Kopš šī gada janvāra. Pirmā studija mums bija uz pusi mazāka, un ar šīm telpām mums ir iegūts jauns vaibs, jaunas ambīcijas, izaicinājumi, entuziasms. Mums ir izveidojusies forša komanda. Sākumā mēs bijām ar Gunu divatā. Cik ilgi dejojam kopā? 8 gadus?

Guna: Jā, sākumā mēs gan bijām trijatā, bet trešā meitene nolēma, ka viņa vairs nedejos.

Annija: Tajā pašā gadā, kad mēs no trio pārtapām par duo, pieņēmām lēmumu, ka gribam savu studiju.

Guna: Tagad mēs esam gan stepa dejas grupa, kas uzstājas, gan studija, kas piedāvā apmācību.

Annija: Piecu gadu laikā mums izveidojies skaists piecinieks, ko tagad saucam par pamatsastāvu, kaut gan dažreiz tomēr uzstājamies kā duo. Mums ir komanda, uz kuru varam paļauties.

Kas ir steps?

Alise: Tas ir dejas un muzicēšanas veids. Tā ir deja, kurā tu veido mūziku.

Guna: Mēs par sevi dažreiz jokojam, ka daudzi dejotāji mūs neuzskata par dejotājiem un daudzi mūziķi mūs neuzskata par mūziķiem, bet esam gan vieni, gan otri.

Annija: Daudzi uzskata Brodveju vai īru dejas par stepu, bet īstais steps, kas iet roku rokā ar džezu, ir rhythm tap, kad dejotāji nelēkā pa skatuvi un netaisa piruetes, bet vairāk fokusējas uz ritmu un to, kā tas komunicē ar mūziku.

Alise: Muzicēšana deja, deja muzicēšana. Tas īstenībā iet kopā.

Annija: Ritma izsišana ar kājām, izspēlēšana, izdejošana.

Guna: Varam piedāvāt jaunu nosaukumu kāju mūzika.

Annija: Mēs pašas vēl esam meklējumos kas tas patiesībā ir. Tas ir izpausmes veids, dzīvesveids, kaislība.

Evilena Protektore

Kā jūs sākāt dejot stepu?

Alise: 12 gadu vecumā apskatījos Riverdance un iedomājos: wow, tas taču ir steps! (tas nav, bet nu). Pusgadu lūdzos vecākiem, un mani aizveda pie stepa dejas meistara Māra Pūra, kurš 4 gadu laikā mani mācīja. Viņš mani iepazīstināja ar stepu, tas bija forši, un es sapratu, ka steps nav tas pats, kas Riverdance. Bet īstā mācīšanās sākās, kad satiku šīs meitenes un kad viņas (Guna un Annija) piespieda mani improvizēt. Tieši tajā brīdī sāku dejot, jo tu vari iemācīties horeogrāfiju vai ritmiņus, bet sāc saprast, ko dari, brīdī, kad improvizē.

Madara: Agrāk mācījos kaut ko no džeza, piemēram, dziedāt. Tad noskatījos kādu video, kurā stepu dejoja Freds Astērs, un nodomāju: “O, baigi forši!”. Sagribējās pamēģināt kaut ko tādu, ko pārējie nedara. Sāku meklēt un atradu Anniju un Gunu, bet uzreiz neaizgāju. Pēc kādiem diviem gadiem studijā bija atvērto durvju diena, un Annija teica: “Wow, tu vari dejot pie džeza!” Nodarbības beigās bija improvizācija… tas bija tik forši! Tu varbūt uztaisi tikai divas skaņas, bet katram cilvēkam šīs skaņas ir atšķirīgas. Man baigi patika. Es nolēmu nākt, bet ilgu laiku nevarēju saprast, kāpēc to daru. Vienkārši jāsagaida brīdis, kad vari savienot kājas un smadzenes, tad paliek labi.

Rita: Ar ko lai sāk… Pirms trīs vai četriem gadiem sāku dejot Brodvejas džezu un iemīlējos tajā izpausmes veidā. Protams, Brodvejas džezs iet kopā ar stepu gribējās tajā iedziļināties. Tad pirms gada man parādījās divas vēlmes vai nu iemācīties spēlēt akordeonu vai dejot stepu. Dabūju kaut kur vecu akordeonu un jau pēc divām nedēļām sapratu, ka tāda spēlēšana būs… un tad Facebook ieraudzīju sludinājumu, ka divas burvīgas meitenes uzņem studentus. Mēs it kā bijām pazīstamas, kaut kur haltūrās iepriekš tikušās. Pēkšņi man Annija raksta: “Nu, tad mēs tevi gaidām šodien sešos?” Man likās stulbi atteikties… Domāju, ka pirmo reizi aiziešu, bet vairāk gan ne. Aizgāju. Neviens cits audzēknis nebija atnācis man bija privātnodarbība un man tik ļoti iepatikās!

Annija: Kā es sāku… Es esmu cilvēks, kuram patīk darīt visu ko un daudz. Aizbraucu pie mammas uz laukiem, un tur pa televizoru rādīja Riverdance. Mamma teica: “Ha-ha, ej dejot stepu!” Un es atbildēju: “Ha-ha, davai!” Tajā pašā vakarā paņēmu savu pogu telefonu, pirmo krāsaino, atradu Māri Pūri un uzrakstīju. Viņš atbildēja ka jā, var, tas maksā tik un tik. Es apzinājos, ka mana kabatas nauda nedēļā ir 5 lati, bet nodarbība maksā 6 latus! Tad bija divu mēnešu periods, lai pierunātu vecākus, kas man izdevās saņēmu jau 10 latus nedēļā 6 nodarbībai un 4 pārtikai. Es tik ļoti gribēju! Aizbraucu noskatīties vienu nodarbību. Veselas 3 stundas vēroju, kā citi dejo. Otra misija bija pierunāt vecākus nopirkt kurpes, tie bija 40 lati… Ak Dievs! Tajā laikā tā bija divu mēnešu kabatas nauda! Bet tas man arī sanāca, nopirku lietotas kurpes un sāku dejot. Pēc gada sapratu, ka tas ir kaut kas, ko man tiešām patīk darīt. Tajā laikā jau mācījos augstskolā, kas man nepatika, un domāju, kā lai dara dzīvē to, kas patiesi patīk? Sapratu, ka esmu izvēlējusies nepareizu profesiju. Tomēr nepametu skolu, atradu prieku stepā. Pēc tam mums bija koncerttūre ar grupu Pulsa efekts. Vienā no koncertiem sadraudzējāmies, un tad Buratino teātrī pie grupas dalībnieka Kristapa Krolla dzima stepa trio Soul Tap. Gadu pēc gada, soli pa solim mēs attīstījāmies un sapratām, ka viss ir mūsu pašu spēkos. Īstenībā mums ļoti paveicās, ka esam Latvijā, jo, protams, šis ceļš ir grūts, te nav pārāk daudz cilvēku, kas interesējas par stepu, bet mums ir daudz koncertu, jo mēs esam gandrīz vienīgās, draudzējamies ar mūziķiem, visu laiku kaut ko darām.

Evilena Protektore

Guna: Man tas viss veidojās nejauši, bet tajā pašā laikā… likumsakarīgi? Nebiju domājusi, ka kaut kad dejošu, jo sāku dejot stepu, kad man bija jau 23 gadi. Tajā laikā strādāju par žurnālisti veselīga dzīvesveida žurnālā. Man bija iekritis uzdevums intervēt vienu sievieti avio piloti, tajā laikā vienīgo, bet viņa man atteica un biju ļoti skumīga. Domāju ko tagad darīt. Kolēģe man pateica priekšā: “O, es avīzē lasīju par vienu dejotāju, kas tikko bija Amerikā. Viņa dejo stepu. Varbūt uztaisi rakstu par viņu un stepu?” Sarunāju interviju ar meiteni, kura tolaik strādāja Māra studijā. Sāku iet uz koncertiem, sadraudzējos ar dejotājiem. Kādu gadu pēc šī raksta pati sāku iet uz stepa nodarbībām. Vēl pēc gada Māris mūs salika kopā ar Anniju, Guntu un vēl divām meitenēm. Kādu laiku dejojām kā kvintets kopā ar grupu Pulsa efekts un Māri, līdz vienā brīdī nolēmām atdalīties. Tā trijatā Gunta, Guna un Annija , mēs pavadījām kādus septiņus gadus Kristapa telpās, kačājām savu līmeni. Vienā brīdī sagribējās lielākas telpas, un te nu mēs esam.

Annija: Vasarā, kad mēs atdalījāmies, katru nedēļu piektdienās astoņos vakarā gājām dejot uz Vecrīgu. Mēs ļoti labi pelnījām! Čaļi, kas strādāja ar velorikšām un spēlēja ģitāras, teica, ka pelna 5 latus stundā un tas esot ļoti labi. Mēs stundā pelnījām 70 latus un vairāk! Tajā vasarā nopelnījām diviem grīdas mikrofoniem!

Guna: Nākamajā vasarā vairs negribējās dejot uz ielas, varbūt par daudz to bijām darījušās vai vienkārši pa ziemu izaugām… Pietika.

Kad jūs sapratāt, ka esat profesionāles?

Guna: Joprojām tā neuzskatām. Latvijā tas ir sāpīgs jautājums. Nav augstākās izglītības iestāžu, kas tev izsniegs atbilstošu papīru, kurā būs rakstīts profesionāls stepa dejotājs. Iesniedzot projektus valsts iestādēs, mūs neatbalsta, jo neuzskata par profesionāļiem formāli nepieciešamās izglītības trūkuma dēļ.

Annija: Jā, izglītība ir vainīgā, jo starp latviešiem mūsu apmeklēto festivālu un meistarklašu skaits ir vislielākais, bet tas neko nenozīmē. Pieredze neko nenozīmē. Vispār pasaulē stepu īsti nevar universitātēs iemācīties, to mācās pie vecmeistariem. Tā deja tiek mantota. Pasaules līmenī mēs esam jau advanced, festivālos pie mums pienāk meistari, izsaka komplimentus, konsultējas. Mūsu studenti dabū stipendijas, lai piedalītos festivālos, bet valsts mūs neatbalsta, jo nav papīra. Tavas prasmes attiecībā pret papīru ir… nekas. Bet mēs par to nebēdājamies, darām to, kas mums patīk.

Evilena Protektore

Kā nonācāt pie sadarbības ar mūziķiem?

Guna: Mums jau pašā sākumā bija vēlme kaut ko darīt ar dzīvo mūziku, un pakāpeniski tā arī piepildījās nonācām līdz pat bigbendam.

Annija: Steps mums atvēra lielu draugu loku. Mūsu mērķis bija tikt atzītām džeza žanrā, uzdrošinājāmies, kaut cik aptvērām, kas notiek šajā mūzikā, sākām iet uz džemiem un sadžemojāmies ar džezmeņiem.

Guna: Pirmajās reizēs bija tā, ka mēs atnākam, neviens mūs nepazīst, mēs arī nevienu īpaši nepazīstam. Divas meitenes kautrīgi saka, ka grib padžemot, uz ko mums automātiski atbild: “Ā, jūs dziedāsiet? Te būs vokālie mikrofoni!” Jo meitenes džezā parasti dzied, vai ne? Mēs sakām: nē, steposim…

Annija: Kad sākām piedalīties džemos (reti un ar bailēm), mācījāmies no mūziķiem. Parasti bija pozitīva pieredze. Tad mēs izveidojām horeogrāfijas atbilstoši džeza mūzikai, meklējām mūziķus, ar kuriem tās varētu prezentēt, piedāvājām cilvēkiem, un viņi ņēma. Kur esam tagad pērn mūs uzrunāja Edgars Cīrulis ar savām oriģinālkompozīcijām, kuras viņš rakstīja mūziķiem un mums, kas ir patīkami un ļoti forši. Nākamgad mums ir 10 gadu jubileja, un ar šīm 5 dāmām esam sākušas veidot izrādi, kurai būtu jābūt gatavai līdz jūnijam.

Alise: Mēs sadarbojamies ne tikai ar mūziķiem, bet arī ar citiem dejotājiem, piemēram, Mikus, Lindy Hop dejotājs, man piedāvāja piedalīties mazā projektiņā un kopā nodejot Shim Sham. Tā ir viszināmākā deja gan stepā, gan Lindy Hop tāda kā  himna. Viņš piedāvāja formātu, kad viņš to dejo savā stilā, bet es izpildu stepā, lai parādītu Lindy Hop dejotājiem, ka šī deja ir nākusi no stepa. Man tas likās forši, ka ar stepu kādam var izstāstīt vēsturi.