Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Kas piedzimst brīdī, kad apvieno džeza vīru un tautumeitu


Staņislavs un Asnate kā var atslēgties no ikdienas steigas, atrast mieru, uzlādēties un ierakstīt albumu, ko nevar raksturot

Evilena Protektore

Oktobra sākumā mūsmājās piedzima jauns muzikāls produkts. Ko tādu mūsu aprītē sanāk dzirdēt diezgan reti mūzika, kas spēj ievest transā, albums, kas ļauj prātam atslēgties un tikai just, albums, kas liek minūtēm ilgi lidot un tavai esamībai pārvērsties par emociju kamolu. Runa ir par Staņislava Judina un Asnates Rancānes albumu «Op.2». Stilu viennozīmīgi nedz es, nedz paši mūziķi raksturot nevar, bet gribās to pieskaitīt plašai kategorijai ar nosaukumu “etno džezs”, kaut gan pat ar visu savu daudzpusību šis nosaukums raksturo labi ja 10 procentus no produkta. Albums iznāca platē, kaut arī man sanāca noklausīties tikai digitālo versiju, atliek likt lietā savu iztēli un mēģināt saprast, kā tas skanētu ar visiem plašu krekšķiem un trokšņiem, kas manuprāt ideāli iederētos konceptā.

Nevarēju palaist garām iespēju satikties ar Stasi un Asnati un aprunāties par paveikto darbu, jo sajutu, ka saruna sanāks diezgan interesanta. Man bija taisnība: pavadīju ļoti interesantu stundu vietā, kurā mēs visi iepazināmies un kurā, ka izradās, var atrast projekta pirmsākumus Mūzikas akadēmijā.

Ripley

Parunāsim uzreiz par albumu? Teiksim, ir cilvēks, kurš nav pazīstams ar jums abiem un pēkšņi mūzikas veikalā ieraudzījis jūsu plati. Ko pārdevējs varētu pastāstīt par šo albumu?

A.: Hm. Albums saucas «Op.2», tas ir mans un Staņislava duets, kurā mēs izpildām mūziku, kas radusies caur improvizāciju. Tā mūzika noteikti ir kaut kas jauns, vismaz Latvijas mūzikas laukā. Tas ir mums pašiem kaut kas jauns, ko mes neesam darījuši, un ja man vajadzētu raksturot, kas tā ir pa mūziku, es droši vien teiktu kaut kāds… Stass, man liekas tev labāk sanāks!

S.: Man liekas, ka veikalu plauktos tas varētu būt zem “world music” virsraksta. Visticamāk.

A.: Jā! Nu jāsaka, ka tur ir ļoti daudz etno ietekmes, jo pārsvarā visām dziesmām mana vokālā daļa ir no tautas melodijām nākusi, vismaz to ietekmēta.

S.: Jā. Process bija tāds, ka mēs satikāmies un vienkārši sākām brīvi improvizēt. Bija arī kaut kādas konkrētas idejas, daži skaņdarbi ir arī izdomāti, un daži radās no improvizācijas, un mēs tās vienkārši ierakstījām, pēc tam fiksējām, gandrīz neko nemainījām, kaut kādas formas salikām, kā labāk patikās, un pielikām melodijas un harmonijas.

A.: Es teiktu, ka no Staša puses tā bja izteikta improvizācija, impulsīvs mirklis. Es varbūt vairāk domāju, kas piestāv, kādu melodiju tam var pielikt, bet tajā pat laikā es arī centos. Varētu teikt, ka šis albums ir mana debija improvizācijā.

S.: Protams, mēs arī papildinām viens otru. Es arī tajā improvizācija dzirdu to etnisko dziedājumu un tās dziesmas, un tas, protams, mani ietekmē, kad es pats improvizēju, jā. Arī tās pašas tehnikas… es paņēmu daudz no Anders Jormin un Taavo Remmel, tādus efektus uz kontrabasa kā erhu efekts, daudz izmantoju flažoletus. Bet arī kad klausos etnisko dziedājumu, ņemu kādu muzikālu frāzi, momentu, skaņu, tas viss ietekme to mūziku.

Kādi skaņdarbi ir albumā?

A.: Skaņdarbu specifika ir tāda, ka tie ņemti no dažādām tautām, mums, teiksim, puse no albuma ir latviska vai latgāliska, bet ir arī bulgāru, krievu, ukraiņu un lietuviešu dziesmas. Es parasti esmu pieradusi izpildīt latviešu tautas mūziku, bet tajā pat laikā ļoti daudz klausos arī citu mūziku, un šis bija albums, kurā es varēju brīvi realizēt savas vēlmes dziedāt citās valodās.

S.: Jā! Un arī improvizēt.  

A.: Nu jā…

Kaut gan pamatā esat duetā, dažos skaņdarbos jums pievienojās arī citi instrumenti?

S.: Sākumā bija doma spēlēt divatā. Bet pēc tam uz studiju atnāca Artis Gāga, es viņu uzaicināju pievienoties. Laikam tā bija “Ganu Dziesma”?

A.: Jā.

S.: Pēc tam mēs izdomājām kāpēc gan nē? Un uzaicinājām vēl draugus. Perkusijas iespēlēja Artis Orubs, un pēdējā skaņdarbā sanāca vesels ansamblis klarnete, basa klarnete, ko iespēlēja Ivars Kalniņš, tad ir vijole, ko iespēlēja Aleksejs Bahirs, un arī trombons, ko iespēlēja Laura Rozenberga un Mārtiņš Miļevskis (tabular bell). Bet pamatā tomēr paliekam divatā kontrabass bija ierakstīts vairākos slāņos un tad balss.

A.: Jā, šis albums viennozīmīgi Latvijas mērogā atklāj, cik brīnišķīgi daudz ir kontrabasam iespēju, cik pilnīga mūzika. Tur vairāk nekas neprasās manuprāt, balss un kontrabass. Vēl ir ļoti interesants tas fakts, ka mēs iztiekam bieži vien bez ritma, bez bungām, mums ir tikai divas dziesmas ar perkusijām, bet pārējas ir pilnīgi plūstošās, bez tāda ritmiskā ierobežojuma.

S.: Pat daži kritiķi gribēja to nosaukt par ambientu, bet man pašam tas īsti tā nelīmējas… drīzāk minimālisms.

Ripley

Kāpēc tāds nosaukums?

S.: Opus 2? Nu, tas laikam tāpēc, ka dzīvē kaut kas pamainījās man, es izdomāju sākt jaunu posmu arī mūzikā, pirms tam ļoti daudz spēlēju ka pavadošais mūziķis, gribējās spēlēt kaut ko savu, un tas bija tieši tas brīdis, kad sāku meklēt savu valodu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Opus 2.

A.: Otrais cēliens!

Bet tu taču sen eksperimentē ar kontrabasu? Tev bija projekti ar dzejnieku no Orbitas, ar stepa dejotāju un citiem.

S.: Jā, varbūt, tur tas arī sākās un tad šeit kristalizējās.

Parunāsim par projekta aizvēsturi kā parādījās jūsu duets?

A.: Tu biji klāt!

S.: Pirms vairākiem gadiem JVLMA bija projekts etno+jazz, un mēs ar Asnati mācījāmies tieši vienā kursā, tikai es īsti nezināju vai viņa vijolniece, vai pianiste… Bet īstenībā bija tā! Mani uzaicināja uz interviju radio Naba, un Ģirts Rozentāls palūdza līdzi paņemt kontrabasu, bet es izdomāju, ka kontrabasu neņemšu, bet ierakstīšu kādu skaņdarbu. Tieši tajā brīdī man parādījās vēlme kaut ko sākt. Man ļoti patika, kā Asnate dzied…

A.: Paldies!

S.: Jā… Un es viņu uzaicināju, uzjautāu, vai viņa gribētu palīdzēt man piedalīties šajā ierakstā, viņa labprāt piekrita, un mēs tepat akadēmijā ierakstījām to demo, kas tika atskaņots intervijā.

A.: Tas šobrīd ir arī mūsu lielākais hīts, skaņdarbs ar nosaukumu «Op.2».

S.: Tas bija arī tāds impulss, zīme, ka jāpamēģina vēl, izradās, ka Asnate strādāja tieši blakus studijai, kur es arī strādāju, un viņa pēc darba vienkārši nāca, un mēs džemojām, un sapratām, ka mums patīk, kā skan, tāpēc nolēmām ierakstīt albumu!

Tas bija tas pats skaņdarbs, kuram jūs nofilmējāt klipu?

S.: Jā, tas ir tas pirmais!

Asnate, kā tu juties, iesaistoties tādā pasākumā?

A.: Nu… Man tas prasīja uzdrošināšanos, jo… līdz šim biju dziedājusi TIKAI folkloru, un mūsu projekts sākās tajā pašā laika, kad man sākās Tautumeitas, un man īstenībā dzīvē arī sākās jauns posms, es sāku radoši pieiet tai lietai. Es nekad mūžā nebiju neko tādu darījusi, tas bija ļoti interesants piedzīvojums. Mēs, protams, abi nezinājām, kas no tā visa sanāks… Jāmaina domāšana, jo dziedāt to, ko tu esi iemācījies no citiem, ir viens, bet, pamatojoties uz to, radīt ko jaunu ir atkal pilnīgi cita domāšana, baiga brīvība vajadzīga. Un tad varbūt pēc darba tas ir ļoti labi, kad tu esi noguris un jau vairs neko negribās, un grūti ir sevi turēt kaut kādos rāmjos, un tad tu atslēdz prātu un vienkārši ļaujies.

Kā tomēr ir ar stilistisko raksturojumu? Vai jūsu projektu var nosaukt par etnodžezu?

S.: Man patīk tas apzīmējums kad, varbūt daudzi nepiekritīs, varbūt šodien tā tas vairāk nav, bet džezs ir principā svings, jā? Protams, arī improvizācija un daudz kas cits, bet… svinga mums nav. Dažos skaņdarbos nav pat pulsa. Protams, es tik daudzus gadus esmu džezu spēlējis, tā ietekme ir, bet par džezu to nevar nosaukt, kaut gan improvizācija tur noteikti ir.

A.: Katram mūzikas žanram ir kaut kādi savi noteikumi, likumi, kas nosaka to žanru, vai nē? Bet mums tur nav tā izteikti pieņemta džeza valoda, un līdz ar to nosaukt to vienā vārdā nevar. Tas ir kaut kas starp žanriem. Tur ir tā paša minimālisma un Stīva Reiha ietekme vienā gabalā, vai ne?

S.: Tas ir tāpēc, ka lūpers. Viss, ko tu spēlē ar lūperu, izklausās pēc Stīva Reiha.

A.: Lai citi raksturo mūsu mūziku. Pašiem pārāk grūti.

Vai tas ir vienreizējs eksperiments, vai jūs plānojat turpināt šo projektu?

A.: Mēs tikko ierakstījām to albumu, gribās domāt, ka tas tagad tikai sācies.

S.: Ir jau idejas nākamajiem skaņdarbiem, es domāju, ar laiku tās arī ierakstīsim.

Vai jau tika izteikti kādi viedokļi par albumu? Ko cilvēki saka?

S.: Ļoti labas reakcijas!

A.: Es domāju, ka pagaidām pārsvarā to albumu ir dzirdējuši tādi mūzikas gardēži, kritiķi, kuri interesējās par to, par tādu alternatīvu nemeinstrīmu. Un arī tajā Vinila dienā, kur albums iznāca, atnāca cilvēki, kas meklē tieši tāda formata mūziku, un tiem par lielu prieku ļoti patīk un ir labas atsauksmes. Redzēs, kas nāks uz mūsu koncertiem.

Kā paši domājat, vai šis albums domāts visiem cilvēkiem, vai tikai melomaniem?

A.: Nē, noteikti ne visiem cilvēkiem, un man liekas, tas ir ļoti labi. Ir projekti, kas ir paredzēti masām, bet ir arī citi.

S.: Nu es paredzu to visiem cilvēkiem!

A.: A, jā?…

Kad ir tas īstais brīdis, kad tas albums jāklausās?

S.: Es tieši par to biju domājis. Kad tu brauc pēc darba, un tev gribās mieru, un tu stāvi korķos, un tev ir laba audio sistēma, tad to var klausīties mašīnā, noteikti. Bet labākais brīdis droši vien ir pie kamīna, vakarā, klusumā, tam vajag veltīt laiku.

A.: Tur jau tā lieta… Atpakaļ pie tā, kādiem cilvēkiem ir domāts šis albums. Ļoti daudzi cilvēki iet uz koncertiem, lai patērētu, lai izklaidētos. Tur mūziķis ir kā šovmens, kā pasākuma vadītājs, kā tāds aktieris, jā? Bet mūsu prioritāte nav izklaidēt, mēs gribam vest savā pasaulē un rādīt to, kas mūsos ir iekšā, tāpēc mūsu mūziku var klausīties tie, kas grib un spēj iedziļināties. Tā mūzika ir diezgan intīma, personiska, katrs, kurš atver savu prātu šai mūzikai, jau ienāk tadā bīstamā pasaulē, kas tik tur zemapziņā nenotiek, tā ir iespēja paceļot pa saviem zemapziņas slāņiem, patripot, mūzika to arī dara.

Ripley

Kāds ir albuma vēstījums? Kādu domu jūs gribējāt ar to paust?

S.: Meditācija. Apstāties uz brīdi, no pilsētas, no ikdienas steigas, atrast mieru.

A.: Es piekrītu par mieru, bet bieži tajā pat laikā, klausoties šādu mūziku, var arī iegūt kaut kādu milzīgu enerģijas lādiņu vai iedvesmoties nenormāli.

Kāpēc vinils?

S.: Es izstāstīšu! Pirmkārt, es pats esmu liels vinila piekritējs, un uzreiz, kad sākām rakstīt albumu, man gribējās izdot to vinilā. Uzradās viens cilvēks Mareks Ameriks, kurš gribēja izlaist mūsu albumu, bet viņam gribējās visu taisīt tikai analogā, rakstīt tikai uz lentēm. Tomēr, kad viņš noklausījās mūsu albumu, viņš piekrita laist arī digitālu relīzi, par ko mums ir milzīgs prieks.

Paskaidro tiem, kuri nesaprot, kas ir digitālā līnija?

S.: Jersika Records (Mareka Amerika kompānija) ieraksta pa taisno lentē un iespied platē, bet digitālā līnija ir process, kad ieraksta datorā, turpat arī apstrādā, un tikai tad iespied platē. Mūsu albums ir ierakstīts digitāli. Plate jau ir pieejama mūzikas veikalos.

Vai arī tiem, kuriem plašu atskaņotājs mājās nav, ir iespēja noklausīties albumu?

S.: Albums jau ir iTunes, Spotify un būs arī CD.

Jāpiebilst, ka albumu es noklausījos jau pēc intervijas, bet izdarīju to tieši tā, kā Stasis ieteica ar labu aparatūru, mierīgā vietā, ērti guļot uz milzīga spilveņmaisa un pilnīgā vienatnē. Tik tiešām, abiem mūziķiem bija taisnība, vai arī pareizāk būtu teikt, ka abu mūziķu viedokļi apvienojās gan miera stāvoklis bija sasniegts, gan iedvesma un enerģija. Jā, par tradicionālo džezu to noteikti nosaukt nevarēs, bet tā brīvība, kas man saistās ar džezu, tur noteikti elpo cauri skaņdarbiem. Iespējams, mans viedoklis nav visai objektīvs, jo pazīstu abus mūziķus personīgi un biju klāt, kad projekts sākās, bet es teiktu, ka brīžos, kad vari iegrimt savā pasaulē, šis albums noteikti palīdzēs to izdarīt.