Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Improvizācija kā komandas darbs: uzdejosim džezu?


Swing Dance dibinātāja Brigita Dzene par brīvību, ceļu pie panākumiem un sejas izteiksmēm kā noteicošo dejas elementu

Aleksandra Line


Publicitātes foto

Reizēm bērnības sapņi nepiepildās, bet īstenojas citi, pieaugušo cilvēku sapņi, kas izrodas daudz patiesāki. Tuvojoties 20 gadu vecumam, viņa gāja pa Doma laukumu, netīšām redzēja cilvēkus dejojam šo īpašu deju un nodomāja, ka arī tā grib. Pēc diviem gadiem dejoja kopā ar viņiem. Pēc vēl pāris kopā ar vīru dibināja swingdance.lv — kopienu, kas māca cilvēkus dejot pie džeza un svinga. Tikpat īsa, kā viņu ceļš pie panākumiem un prieka, ir mūsu saruna ar Brigitu Dzeni. Tikpat īsi, precīzi un patiesi viņa formulē savu dzīves nostāju sarunas beigās.

— Aizsākām visu kopā ar vīru Kristapu Dzeni. Pašā sākumā teicu Kristapam: vīrieti, es eju dejot. Tu vari nākt vai nenākt man līdzi. Viņš saprata, ka tas man ir diezgan liels solis, apdomāja un nāca līdzi. Tā arī iekļuvām abi tajā virpulī vienlaicīgi.

Kad un ar ko aizsākās Swing Dance?

— Mēs sākām organizāciju pirms aptuveni 3 gadiem. Kopā ar vīru izdomājām, ka gribam ne tikai dejot paši, bet arī paplašināt mūsu loku, lai mums ir vairāk draugu, kas dejo. Izdomājām, ka sāksim mācīt, piesaistījām vēl cilvēkus, un tā kopiena tagad aug. Dažu gadu laikā no diviem cilvēkiem kļuvām par četriem, kuri pasniedz, un šobrīd pie mums mācās virs simts cilvēku vairākas grupas, dažādos līmeņos, apgūst dažādus deju veidus grupās, pāros un solo.

Kā tu izdomāji, ka vēlies saistīt dzīvi tieši ar šo dejas stilu? Kas tajā ir īpašs?

— Pirmais impulss bija vizuālais  tas, ko es pirmoreiz redzēju, līdz tam neredzēts, savādāks nekā pierasts. Es neredzu sevi kā klasisko baļļu vai līdzīgu deju pārstāvi tur, manuprāt, ir jābūt ļoti disciplinētam, kārtīgam, jāievēro ļoti daudz nosacījumi, lai varētu un drīkstētu dejot. Mums tā ir socializēšanās ar dejas palīdzību, mēs izsakām lietas caur kustību kā tu jūties, tā arī kusties, nav noteikumu. Brīvība ir tas, kas ierauj.

Publicitātes foto

Cik liela nozīme ir mūzikai dejā? Kā jūs ar Kristapu to izvēlaties?

— Deju nevar nekādīgi atraut no mūzikas. Izvēlēties jau ir viegli. Mums ir ļoti svarīgs ātrums noteiktām dejām, un meklējam mūziku pēc tā. Lietojam Spotify vietni, meklējam mūziku, kas vairāk uz svinga un bigbendu pusi. Starp latviešu skaņdarbiem un mūziķiem tiešām ir ļoti maz no kā izvēlēties, tas stils nav tik ļoti populārs Latvijā. Nesenais mūsu atklājums bija Rahu the Fool, kas spēlē diezgan pietuvināti tam, ko mēs dejojam. Bija tāds foršs pārsteigums.

Kas, tavuprāt, bija pirmais – deja vai mūzika?

— Ja mēs definēsim, kas ir deja un kas ir mūzika, varbūt līdz atbildei nonāksim. Ja runājam par skaņu un kustību viss nācis vienlaikus. Vai nu radi skaņu un pie tās kusties, vai arī kusties un tādā veidā radi to skaņu. Ja ir jāizvēlas, deja vai mūzika man jāsaka, ka deja, nav variantu! Var dejot arī ārējā klusumā, bet dejotājam vienmēr iekšā kaut kas skan: ritms, melodijas, vārdi.

Vai, tavuprāt, jebkurš džezmenis var iemācīties dejot?

— Jā, noteikti. Mums vairākkārt ir bijusi pieredze ar muzikāli izglītotiem cilvēkiem, kuri vēlas sākt dejot. Un mūsu novērojums ir tas, ka visam jābūt ļoti labi saprotamam. Līdz ko sākas tas lauciņš, kurā tu neesi tik ļoti profesionāls un pieredzējis, tu skaties uz to savādāk nekā citi. Atšķirība ir. Ja cilvēks atnāk no nulles, tas ir līdzīgi kā strādāt ar bērnu: viņš tajā jomā ir balta lapa, neko nezin, un ko tu viņam iedod, to viņš arī zinās. Mūziķiem jau ir savs fons, rūtiņas, un tu vari tikai iekļauties tajās rūtiņās.

Cik liela nozīme šajā dejā ir improvizācijai?

— 90 procenti. Šī ir sociāla deja, tāpēc katrs partneris pie katras mūzikas dara kaut ko pavisam citu. To nevar iestudēt. Viss, ko mēs dejojam, ir improvizācija. Nodarbībās mēs mācāmies soļus, uz kuru pamata būvējam improvizāciju. Es neesmu mūziķis, bet, salīdzinot ar džeza koncertu, ja kāds ir izvirzījies kā līderis, tad pārējie cenšas atļaut viņam izcelties. Mums, dejojot, sadarbība ir pārī, mēs visu laiku esam divatā, ja neskaita vēl mūziku. Improvizācija ir komandas darbs.

Publicitātes foto

Apmeklējot džeza koncertus, kam tu pievērs lielāku uzmanību skaņai vai kustībām?

— Es skatos uz sejas izteiksmēm. Man tas liekas tik fantastiski. Mākslās cilvēkiem viss, ko viņi dara, iet caur acīm un caur seju. Viss, ko mūziķis translē caur ķermeni, parādās sejā, un to nevar noslēpt. Tas ir tas, uz ko es skatos. Tur rodas tas kontakts.

Kas cilvēkam jādara, ja viņš vēlas atnākt pie jums mācīties dejot?

— Jāgrib un jānāk. To pirmo principā var arī izlaist, jo ja atnāk, tad arī sagrib. Galvenais ir atnākt. Ja ir nedaudz bail, var vienkārši atnākt uz kādu mūsu rīkoto pasākumu, apskatīties no malas, un tas uzreiz arī ievelk. Tā latviskā iedaba ir tāda, ka mēs esam ļoti intraverti, klusi, kautrīgi. Tas ir pirmais solis, kas jāpārvar. Tiklīdz sāk dejot, var manīt, ka visi ir priecīgi, izpaužas, viss notiek. Jāpārvar tikai tā ideja, ka mēs esam kautrīgi. Kāda jēga? Vai nu dari, vai nu nedari. Un kad tu pati nāksi dejot?