Balerīna, kura atrada brīvību džezā

Alisa Košeļeva-Nurahmedova — džeza dejas pedagoģe,​ ​horeogrāfe, popularizētāja

Vai jūs zinājāt, ka «JVLMA» piedāvā ne tikai mūzikas apmācības programmas, bet nereti tur var atrast arī dejotājus? Ne tikai klasiķus, bet arī tos, kuri dejo džezu! Pārsteigums, vai nē? Es arī biju pārsteigta pirms pāris gadiem, kad pati vēl mācījos džeza nodaļā, un man piedāvāja iesaistīties projektā kopā ar horeogrāfijas katedru. Koncertā “Ir pienācis laiks DŽEZAM” varēja izbaudīt gan džeza mūziku, gan arī džeza deju vienlaicīgi. Godīgi, līdz brīdim, kad iepazinos ar Alisi, man nebija ne jausmas par to, ka džeza deja vispār pastāv. Jā, redzēju daudz Brodveja uzvedumu (internetā var atrast visu), bet manā izpratnē džezs bija tikai muzikāls jēdziens. Var teikt, ka ar to koncertu man atverās vesela pasaule, par kuru ir ļoti interesanti uzzināt vēl, un tā kā šis numurs ir veltīts džezam citās, nemuzikālās formās, nolēmu, ka ir pienācis īstais brīdis, kad var ne tikai pašai uzzināt ko jaunu, bet arī padalīties ar atklājumiem ar lasītājiem.

Pastāsti par sevi?

Es​ ​nāku​ ​no​ ​baleta,​ ​pabeidzu​ ​baleta​ ​skolu,​ ​3​ ​gadus​ ​dejoju​ ​Čehijā,​ ​​teātrī.​ ​Kad​ ​atgriezos mājās,​ ​sapratu,​ ​ka​ ​vairs​ ​negribu​ ​saistīt​ ​dzīvi​ ​ar​ ​baletu.​ ​Zināju,​ ​ka​ ​gribu​ ​pasniegt,​ ​bet​ ​noteikti​ ​ne tikai klasisku​ ​deju.​ ​Nejauši​ ​nokļuvu​ ​džeza​ ​dejas​ ​nodarbībā​ ​un​ ​iemīlējos.​ ​Džeza​ ​deja​ ​kļuva​ ​par​ ​manu obsesiju.​ ​Man​ ​patika,​ ​ka​ ​pat​ ​ja​ ​tev​ ​ir​ ​visa​ ​tā​ ​fiziskā​ ​sagatavotība,​ ​kuru​ ​dod​ ​klasiskā​ ​deja,​ ​džeza deja​ ​var​ ​salauzt​ ​smadzenes​ ​ar​ ​savu​ ​koordināciju.​ ​Bet​ ​džeza​ ​deja​ ​arī​ ​dod​ ​brīvību​ ​ķermenim,​ ​jo balets​ ​ir​ ​vienmēr​ ​rāmjos. ​Šeit​ ​tu​ ​arī​ ​mācies​ ​tehniku,​ ​bet​ ​tev​ ​ir​ ​tik daudz​ ​iespēju​ ​pielietot​ ​kreatīvu​ ​domāšanu,​ ​improvizēt,​ ​izpausties,​ ​tas​ ​man​ ​patīk​ ​visvairāk.​ ​Es iegrimu​ ​tajā​ ​un​ ​paliku​ ​uz​ ​ilgu​ ​laiku.

Kas tieši ir džeza deja?

Labs jautājums… Pat nezinu, kā lai precīzi atbild. Man liekas, neviens nevarēs īsti teikt, kas tas ir. Džeza deja izveidojās tajā pat laikā, kad attīstījās arī džeza mūzika, ap 1900. gadiem, Ņūorleānā. Stilu un kustības džeza dejai ASV ienesa afrikāņu dejotās dejas​. ​Viena no šīs dejas raksturīgām iezīmēm bija “improvizācija brīvas sarunas stilā”. Sākot ar 1930. gadiem un vēlāk turpinoties 1960. gados, džeza deja no ielu dejas attīstījās par teatrālu mākslu. ​Kad​ ​vergus​ ​atdzina​ ​no​ ​Āfrikas,​ ​viņiem​ ​bija​ ​sava​ ​kultūra,​ ​savas tradīcijas.​ ​Plaši​ ​izplatītas​ ​bija​ ​rituālu​ ​dejas,​ ​kas​ ​ļoti​ ​iepatikās​ ​amerikāņiem,​ ​viņi​ ​paņēma​ ​tās kustības,​ ​un​ ​uz​ ​to​ ​bāzes​ ​izveidoja​ ​kaut​ ​ko​ ​jaunu,​ ​ko​ ​radīja​ ​uz​ ​skatuves.​ ​Džeza​ ​dejā​ ​nav​ ​tik konkrētas​ ​jēdzienu​ ​sistēmas,​ ​kā,​ ​piemēram,​ ​baletā,​ ​bet​ ​ir​ ​noteiktas​ ​tehnikas.

Bet kā tad ar slaveno Jazz Hands?

Nu jā, šo zin visi! Protams,​ tehniski ​jēdzieni pastāv,​ ​bet​ ​to​ ​nav​ ​tik​ ​daudz,​ ​lai​ ​varētu runāt​ ​šajā​ ​valodā,​ ​kā​ ​baletā.  

No kā tad sastāv džeza deja?

​Kopumā​ ​izšķir​ ​8​ ​džeza​ ​dejas​ ​paveidus.​ ​Varbūt,​ ​pat​ ​jau​ ​vairāk,​ ​jo​ ​stils​ ​visu laiku​ ​attīstās.​ ​Saviem​ ​studentiem​ ​es​ ​pasniedzu​ ​8,​ ​jo​ ​tie​ ​ir​ ​pamata​ ​paveidi.​ ​Tie​ ​ir​ ​Afrodžezs, Brodvejs,​ ​Klasiskais​ ​džezs,​ ​Moderns​ ​džezs,​ ​Liriskais​ ​džezs,​ ​Laikmetīgais,​ ​​Jazz-funkun​ ​Ielu džezs​ ​(​street).​ ​Salīdzinoši ​nesen​ ​parādījās​ ​​Latino ​džeza deja un komerciālā džeza deja,​ ​bet​ ​par​ ​to​ ​es​ ​ļoti​ ​maz​ ​ko​ ​zinu,​ ​nevaru​ ​neko​ ​teikt.

Bet kā šajā bildē iederās, teiksim, svings?

Ļoti labi iederās! Manuprāt, svings ir plaši izmantots Brodvejas džezā. ​Vispār​ ​Brodvejā​ ​ietilpst​ ​tik daudz​ ​dažādu​ ​elementu no citiem deju stiliem,​ ​tas​ ​arī​ ​veido​ ​šo​ ​viegluma​ ​un​ ​jautruma​ ​bildi.​ ​Steps​ ​arī​ ​pie​ ​tā pieskaitāms.​ ​Protams,​ ​gan​ ​steps,​ ​gan​ ​svings​ ​pastāv​ ​arī​ ​kā atsevišķs deju stils,​ ​bet​ ​saiet​ ​kopā​ ​Brodvejas džezā.​ Pat es brīžiem izmantoju šos elementus.

Kā tu nokļuvi Mūzikas akadēmijā?

Mans ceļš līdz akadēmijai bija diezgan garš. Kad es atgriezos Latvijā un atradu džezu, es sapratu, ka man vajag mācīties. Tā kā Rīgā džezu īsti nebija kur apgūt, es daudz ceļoju pa pasauli, piedalījos intensīvajos kursos Anglijā, Krievijā un Amerikā. Paralēli iestājos «RPIVĀ», pabeidzu to, un tad draudzene pierunāja stāties akadēmijā. Tur es pabeidzu horeogrāfisko maģistrantūru, un man uzreiz piedāvāja darbu. Tieši tajā brīdī mainīja programmu, un tā kā es prakses laikā novadīju daudz nodarbību, pasniedzot džeza deju, to nolēma ievest programmā. Vairākus gadus es vienkārši strādāju, sadarbojoties ar dažiem kolektīviem, bet vienā brīdī, pateicoties maniem studentiem, man parādījās ideja izveidot savu deju grupu — «Riga City Jazz». Tagad jau divus gadus dejojam!

Džeza deja un džeza mūzika – vai ir saikne?

Man pašai nenormāli patīk džezs, it īpaši 50 gadu — Nina Simone, Areta Franklina, Rejs Čārlzs… Šī mūzika eksistē ārpus laika, viņa ir pilna ar dzīvām emocijam un jūtam, kas pietrūkst mūsdienu mūzikā. Runājot par klasisko džezu, es, protams, izmantoju klasisko repertuāru. Bet ja mēs runājam par laikmetīgo vai lirisko džezu — tur nav obligāti jāizmanto džeza mūzika. Brodvejas džezu, protams, ir vieglāk radīt caur džeza mūziku. Nu jā. Vispār džeza dejai mūzika ir ļoti svarīga. Ja laikmetīgo vai moderno baletu var dejot pilnīgā klusumā, vai arī kaut kas var skanēt fonā, bet dejotājs kustās ārpus mūzikas konteksta, džezā tas nav iespējams. Nepieciešams efekts ir sasniegts tad, kad dejotājs izšķīst mūzikā, un mūzika — dejā. Džeza mūzika ir koša, ja izveido pareizo horeogrāfiju un viss sakrīt, tās būs skudriņas gan dejotājam, gan skatītājam. Bet vispār viss ir atkarīgs no stila. Neviens nekad nav teicis to, ka džeza dejai obligāti jābūt saistītai ar džeza mūziku.

Patīk strādāt ar studentiem?

Ir grūti, bet man patīk. Tas arī palīdz man izaugt profesionāli, es daudz laika pavadu ārpus akadēmijas, pētu, lasu, meklēju iedvesmas avotus un veidoju jaunās horeogrāfijas. Paši studenti iedvesmo ļoti, tie, kuri īsti grib mācīties. Tie, kas cenšas, sniedz prieku un baudu. Un dejotājiem patīk strādāt ar dzīvo mūziku, nav svarīgi, kuru dziesmu viņi spēlēs, viņi to darīs, pielietojot savas zināšanas džezā, un jebkas skanēs labi. Dzīvā mūzika palīdz atbrīvot emocijas. Pie dzīvās mūzikas ir diezgan grūti dejot, jo nekas netiek spēlēts pilnīgi vienādi, temps var mainīties, kopīgs skanējums, bet tas palīdz attīstīt dejotāja līmeni, viņam jāreaģē uz izmaiņām ātri.

Kā tev liekas, vai dejotājam ir jāpārvalda mūzikas teorija?

Mēs ar mūziķiem runājam divās dažādās valodās. Mēs skaitām “astotniekus”, mūziķi skaita taktis. Mēs veidojam deju no frāzēm, un tāpēc mums ir svarīgi sadalīt mūziku uz astotniekiem vai četriniekiem. Nevaru galvot, ka obligāti jāzina mūzikas teorija, bet tas varētu palīdzēt. Es pati bērnībā 5 gadus spēlēju klavieres, tagad gan neko nevarēšu nospēlēt… Bet varbūt pateicoties tam man ir vieglāk saskaitīt tos astotniekus, sadzirdēt muzikālās frāzes, sinkopes, uztaktis, bet kāds varbūt dzird tikai stiprus punktus. Būtu labi, ja visi dzirdētu ko vairāk… Dejā nav pieņemts, ka mūzika jāpārzina dziļi. Varbūt tas nav visai pareizi, it īpaši ritma ziņā.

Kā ir ar improvizāciju džeza dejā?

Dažreiz ir tā, ka dejotājam atvēlē kādu konkrētu laika posmu improvizācijai, ja tas iederās kopējā konceptā. Katrs dara to savā veidā, pielietojot to tehniku, kuru pārvalda. Improvizācija ir visgrūtākais dejā. Stepā ir ļoti daudz improvizācijas, bet tā ir pārsvarā solo deja.

Vai džeza dejā ir kaut kas līdzīgs hiphopa batliem (deju sacensībām)?

Skatuviskajā džezā — nē. Mēs strādājam ar gatavām horeogrāfijām. Mums jākontrolē sniegums, lai visu laiku pārsteigtu skatītāju, lai viņa uzmanība visu laiku paliktu uz mums. Hiphopa batlos dejotājs pārsvarā dejo sev vai savam pretiniekam, bet skatītājs ir tikai daļēji tur, viņam vienmēr ir iespēja aiziet līdz baram, iegādāties dzērienu, papļāpāt ar draugiem, jo šādas aktivitātes parasti notiek klubos, un tieši tur, starp citu, dejotāji daudz improvizē. Bet mēs esam citos apstākļos, uz mūs skatās visu laiku, jo mēs uzstājamies koncertzālēs.

Vai džeza dejā pastāv kolektīvā improvizācija?

Dejās to var sastapt, bet tas viss būs kontrolēts, izdiriģēts. Pat ja tev iedos laiku improvizācijai, horeografs varēs apstiprināt vai neapstiprināt tavu kustību izvēli. Piemēram, projektā “Ir pienācis laiks džezam” ar džeza mūzikas katedru mums bija skaņdarbs, kurā mūziķi improvizēja, un dejotāji arī, bet viņi bija stipri ierobežoti kustību ziņā. Mūziķiem tikai bija teikts — 8 astotnieki aktīvi, 2 astotnieki mierīgi, un viss. Mums bija mazāk iespēju izvēlēties kustības.

Kāds ir tavs mīļākais uzvedums?

Man ir mīļākais horeografs, kas ir viens no Brodvejas džeza dibinātājiem — Bobs Foss (Bob Fosse). Viņa uzvedumi joprojām ir aktuāli, skaties ar muti vaļā. Viņš ir veidojis horeogrāfijas daudziem mūzikliem, viss ir ar tādu stilu, humoru un īpašu garastāvokli. Manuprāt, tas ir svarīgi džezā, dejā un mūzikā. Es horeogrāfijas vērtēju ne tikai kā dejotāja, bet arī kā horeogrāfe, un Bobs Foss iedvesmo.

Esi kādreiz celusi nost dejas?

Horeogrāfijā tas nav īsti pieņemams, skaitās par plagiatu. Klasiskajā baletā ir tāds jēdziens “iestudējums”, tas attiecas uz pasaules klasiku, kuru citādāk nodejot nedrīkst, teiksim «Gulbju Ezera» horeogrāfija ir pazīstama visiem. Modernajos stilos ir citādāk. Horeogrāfi​ var ​iedvesmoties no​ ​tādiem​ ​šoviem​ ​kā, piemēram,​ So You Think You Can Dance, bet kopēt horeogrāfijas? Nē. Es labāk izdomāšu kaut ko savu.

No skatītāja puses, vai var uzskatīt džeza deju par tādu alternatīvu baletam? Teiksim, kādam nepatīk balets, bet gribās noskatīties kādu deju izrādi?

Tas nevarētu aizvietot, bet ka mākslas veids, džeza deja dzīvo un ir pelnījusi skatītāja uzmanību. Džeza deja ir ekspresīva, balets ir vairāk rāmjos, džezs rāmjus bīda. Bet tas arī tā, kā kuram, kāds varētu arī apraudāties, skatoties «Gulbju Ezeru», bet kāds aizmigs.

Kur var redzēt džeza deju? Noteikti ne operā, vai nē?

Nu jā, tur, izņemot baletu, diez vai būs kas cits. ​Moderna deja,​ ​neo​ ​klasika,​ ​klasika,​ ​bet​ ​tas jebkurā​ ​gadījumā​ ​būs​ ​baleta​ ​trupas​ ​izpildījumā.​ ​Džeza​ ​deju​ ​vispār​ ​reti​ ​kur​ ​var​ ​redzēt,​ ​mums​ ​Latvijā​ ​ir​ ​pārāk​ ​maz​ ​dejotāju, horeografu, kas darbojas tieši džeza dejas stilā.​ ​Vispār​ ​jāskatās,​ ​ko​ ​piedāvā​ ​konkrētas​ ​vietas​ ​vai​ ​organizatori.​ ​Teiksim,​ ​mēs​ ​sev​ ​paši organizējam​ ​izrādes, koncertus,​ ​dažreiz​ ​mūs​ ​kāds​ ​uzaicina,​ ​piemēram,​ ​Baltijas​ ​Baleta​ ​Festivāls.​ ​Daram ko varam, pārsvarā paši. Entuziasms palīdz izdzīvot.

Vai ir kas interesants ieplanots nākotnē?

Mēs gribam izveidot izrādi par Reju Čarlzu, veltītu viņa biogrāfijai. Tur būs Reja varonis, izmantota tikai viņa mūzika, stāstīsim par viņa dzīvi un mākslu. Man viņš nenormāli patīk, un šī ideja neļauj man gulēt naktīs. Nezinu, kad būs gatava, bet noteikti padošu ziņu!