Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Toms Lipskis — ceļš uz panākumiem sastāv no niansēm


Aleksandra Line

Mūziķis, organizators un dzīves entuziasts: stāsts par kontrabasu un laimi

Evilena Protektore

No postfolkloras mandolīnas līdz džeza kontrabasam, no mūzikas izglītības sistēmas stagnācijas uz progresu, no Amerikas balss uz plašu spektru: satikos ar jaunu un daudzsološu mūziķi Tomu Lipski, lai dzirdētu, kāpēc jābūt Trondheimas džeza orķestrī, kā sports ietekmē mūziķa ikdienu, un cik svarīgi ir iet uz savām virsotnēm un justies laimīgam.

Esam jau kādu laiku pazīstami, darbojoties kopā, bet runājot par oficiālu sasveicināšanos: ja tu varētu sevi raksturot ar pieciem vārdiem, kas tie būtu?

Mūziķis, organizators, sportists, entuziasts, ambiciozists — starp citu, vai ir vispār tāds vārds? (smejas)

Tad mūziķis no pieciem ir pirmajā vietā. Runājot par to, kā esi izvēlējies spēlēt kontrabasu — vai tieši to gribējās darīt jau bērnībā?

Pirmā saskare ar kontrabasu man bija 13. gadu vecumā. Ar manu tālaika postfolkloras grupu Vīteri, kas, starp citu, šobrīd joprojām veiksmīgi darbojas, regulāri braucām uz mūziķu nometnēm. Devāmies tur mācīties visus tautiskos mūzikas instrumentus, un kontrabass arī bija starp šiem instrumentiem. Kamēr laiks ritēja, es turpināju darboties ar postfolkloru, paralēli mācījos mūzikas vidusskolā mūzikas teorijas nodaļā, līdz 2008. gadā Ogrē notika meistarklases ar iespēju izmēģināt spēkus džezā. Toreiz no Amerikas džeza vokālu pasniegt brauca Dženeta Lavsone. Kamēr mani interesēja tikai kontrabass, vienīgā iespēja bija aizsūtīt mani pie vokālistiem uz nodarbībām un kaut ko viņiem piespēlēt. Turpat bija arī koncertmeistars pianists Raimonds Petrauskis, kurš spēlēja pavadījumus vokālistēm, un tajā brīdī, kad viņš nospēlēja savus pirmos akordus, es atrados no viņa kādu divu metru attālumā, tā kā mēs ar tevi te sēžam, un tas starojums un grūdiens bija tik spēcīgs, ka man kļuva skaidrs, ka beidzot esmu atradis to konkrēto sfēru mūzikā, kurā gribētu iet līdz galam. Pirms tam biju darbojies popmūzikas projektos, rokgrupās, “grabinot” basģitāru, padziļināti apguvu muzikoloģiju, mūzikas žurnālistiku, pievērsos džeza klavierspēlei. Tajā brīdī radās dilemma — ko spēlēt, klavieres vai kontrabasu, bet kontrabass likās stilīgāks, vērienīgāks.

Kā tu šobrīd varētu raksturot džeza mūziķa ikdienu?

Ikdiena ir krāsaina un ļoti dažāda, un tas krāsainums arī ir tas, kas man tajā visvairāk patīk. Apzīmējums varētu būt pretstats vārdam rutīna.

Par mācībām runājot: tu esi tikko veiksmīgi pabeidzis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, ar ko arī apsveicu! Kas ir tas svarīgākais, ko tev deva mācības?

Tas bija periods, kas man palīdzēja kļūt par labāku mūziķi — deva pieredzi gan muzicēšanas ziņā, gan arī spēju iziet cauri pārbaudījumiem, izkāpt ārā no savas komforta zonas, kad tas ir bijis nepieciešams. Iestāties akadēmijā arī ir bijis viens no maniem pamatmērķiem. Uzreiz pēc mūzikas vidusskolas beigšanas man tas nebija izdevies, es iestājos RPIVā, nomācījos vienu gadu un mēģināju atkal tikt te. Tas bija mans tā brīža mērķis, jo zināju, ka tur ir konkurētspējīga, ļoti radoša vide ar daudz foršiem mūziķiem, un tik ļoti gribējās tajā vidē nokļūt. Gribējās ar šiem cilvēkiem kopā muzicēt, apmainīties ar idejām. Iestāties izdevās ar otro reizi pēc diezgan intensīviem treniņiem, un tas periods bija diezgan nozīmīgs manā dzīvē.

Kurā brīdī tev ienāca prātā, ka tu arī pats gribi izglītot citus?

Domāju, ka gluži tāpat kā citiem mūziķiem — vienā brīdī vienkārši atnāk kāds pedagoģiskā darba piedāvājums. Man negribētos teikt, ka pedagoģija ir mana pamatšķautne, bet ja tu dari to, tad tas jādara pēc labākās sirdsapziņas. Es sapratu, ka man patīk mācīt, tajā brīdī, kad apzinājos, ka sāka parādīties pieredze, zināšanas, ar ko varēju dalīties un palīdzēt jauniem mūziķiem. Ja tu pēc kāda laika jūti, ka tevis sacītais jaunajos mūziķos ir norezonējis un rezultējies ar kaut ko — tas ir augstākais pedagoga emocionālais sasniegums, kas vien var būt.

Tu reiz esi teicis, ka vēlies ne tikai pasniegt un ieguldīt jaunajos mūziķos, bet arī mainīt dažas lietas mūzikas izglītības sistēmā. Kas tās būtu?

O, mainīt mūzikas izglītības sistēmu skan pārāk skaļi un globāli. Tomēr ir dažas lietas, ko esmu novērojis ne tikai es, bet arī citi mūziķi: gribētos, lai tā programma ir tāda, lai audzēkņi pēc izglītības iegūšanas ir fleksiblāki mūzikā. Lai viņi mācētu labāk pielāgoties dažādām dzīves situācijām (te ir runa par akadēmisko mūziku). Mēs redzam ļoti daudz gadījumu, kad bērns ir pabeidzis mūzikas skolu, un vienīgais, ko viņš ir iemācījies — nospēlēt vienu skaņdarbu, nespējot radīt neko jaunu. Man šķiet, tam ir jāradina jau no bērna kājas. Jo vēlāk tu to sāc darīt, jo vairāk līdz šim cilvēks ir bijis savā komforta zonā, jo grūtāk ir mainīt situāciju pēc tam. Es domāju, ka šobrīd tas jau mainās uz labu — sāk parādīties improvizatoriski priekšmeti mūzikas skolās, liela daļa no tiem gan fakultatīvi. Progress notiek lēni, bet notiek, un es ticu, ka rezultāts būs.

Koncertu vai preses pieteikumos tevi parasti raksturo ar epitetiem jauns un daudzsološs. Kurā brīdī, tavuprāt, šos tipiskos mūziķu raksturojumus nomaina slavens un pazīstams?

Tas laikam ir tāpēc, ka džeza mūzikas skatuvē esmu samērā neilgu laiku, kādi pieci gadi. Sākumā tevi piesaka kā jaunu un daudzsološu, un ja tu piecu gadu laikā esi kaut ko reāli izdarījis, uzspēlējis ar vairākiem mūziķiem, ierakstījis albumus, dabūjis apbalvojumus — tad pēc pieciem vai desmit gadiem, kad tie panākumi kļūst par ierastu lietu, viss var mainīties.

Kā sports, ko tu minēji sākumā, iederas tavā mūziķa ikdienā?

Hobija līmenī. Es pievēršu uzmanību savai fiziskai formai, jo, kā mēs zinām, veselā miesā vesels gars, un tas noteikti palīdz arī mūzikai. Es pievēršos fiziskām aktivitātēm, spēlēju basketbolu, skrienu krosiņus — tad ķermenis ir formā un galva izvedināta no visādām muļķībām. Lielākais iedvesmotājs šajā ziņā pēdējā laikā ir Kristaps Porziņģis :)

Ja varētu aizceļot laikā — kādu galamērķi tu izvēlētos?

Zinot, ka Eiropā notikušas daudz interesantas lietas, kurās mēs esam diezgan maz iedziļinājušies, es aizceļotu uz kādu no Skandināvijas valstīm — varbūt, Dānija, Kopenhāgena. 60.-70. gadi. Paskatīties, kā Eiropā veidojās džeza mūzikas valoda, ko pazīst kā eiropiešiem raksturīgāko.

Par Latviju runājot — kurā virzienā, tavuprāt, šobrīd virzās mūsu džezs?

Agrāk varēja labāk kategorizēt izšķirošus faktorus, kas ietekmēja džeza mūzikas rašanos un attīstību. Bija ierobežots mūzikas ierakstu daudzums, pieejams visai džeza mūzikas skatuvei — tad lietuviešiem bija raksturīgāks frī, jo viņi klausījās poļu radiostacijas, latviešiem — amerikāņu meinstrīms, jo mēs klausījāmies to Amerikas balsi, un igauņiem tas skandināviskais. Agrāk to tā varēja kategorizēt, bet tagad internets ir pārpludinājis mūs visus ar pieejamo informāciju, ar mūzikas ierakstiem, katram mūziķim ir tik liela brīvība, ka viņš var klausīties, ko grib, līdz ar to, šobrīd nav iespējams kategorizēt kādu konkrētu virzienu. Ir vairāki džeza sastāvi, un katrs no tiem attīsta savu lauciņu. Ir mūziķi, kas virzās eksperimentālo pusi, bet tajā pašā laikā mums ir labi piekopta tradīcija, vairāki diksilendu bendi, mūziķi, kuri spēlē 30.to gadu svingu, bigbendi, kas spēlē tradicionālu svingu, Radio bigbends, kas spēlē tradicionālo, moderno džezu, daudz eksperimentāli ansambļi. Patiesībā var apjukt no tā, cik plašs ir tas spektrs.

Kāda nākotne, tavuprāt, ir mūsu džezam paredzama?

Man ir sanācis daudz pabūt ārzemēs, un varu secināt, ka mums ir ļoti daudz labu konkurētspējīgu Eiropas līmeņa mūziķu, daudz arī tādu, kuriem ir liels potenciāls, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas tiks realizēts. Līdz ar laiku pedagoģiskajā sistēmā ienāks jauni kadri, arī šī lieta attīstīsies vai vismaz rotēs, nestāvot uz vietas. Uz mūsu iedzīvotāju skaitu šī situācija izskatās ļoti cerīga. Ir jau labi, un es zinu, ka būs vēl labāk.

Par tavu personīgu nākotni runājot — kur tieši tu gribētu nonākt?

Mūsdienās vairs nav tik svarīgi, lai tu dzīvotu kādā konkrētā vietā, lai uzņemtu konkrētu mūzikas vidi, mūsdienās tā lokācija kļūst aizvien mazāk aktuāla. Es gribētu attīstīt džeza mūzikas kustību Rēzeknē, bet negribētu dzīvot tur kā džeza mūziķis, jo tur vienkārši nav nekādas džeza mūzikas skatuves. Gribētos būt arī Skandināvijā, Norvēģijā, Trondheimas džeza orķestrī. Šis orķestris ir ļoti liels sastāvs ar daudz visādiem akadēmiskās mūzikas instrumentiem, ar mūziku, kas aptver ļoti plašu spektru (konkrētām notīs izrakstītajām lietām, kā arī lielu improvizatorisko brīvību mūziķiem). Manā skatījumā šie divi komponenti tur izcili sabalansēti, un tur ir tik daudz mūzikas izteiksmes līdzekļu, kas mani uzrunā gan kā komponistu, gan arī kā instrumentālistu un klausītāju.

Kas labs gaidāms tavā tuvākajā nākotnē? Vai paredzēti koncerti, vai vēl viens disks?

Noteikti! Mans mērķis šobrīd ir prezentēt sevi kā mūziķi, personību dažādos veidos — gan koncertu rīkošanā, gan jaunas mūzikas rakstīšanā, gan tās iestudēšanā un prezentēšanā. Kad būs jauns disks, es vēl nezinu, mazliet šim materiālam vajadzētu nosēsties un nomierināties. Par manām tuvākām mūzikas aktivitātēm var uzzināt Facebook lapā Toms Lipskis Music.

Un jautājums, kas man pašai ļoti patīk: vai tu šobrīd jūties laimīgs?

Jā, es jūtos laimīgs. Pirmkārt, svarīgi novērtēt tās globālās lietas, kas mums ir: labu veselību, talantus, darba spējas. Mēs dzīvojam fantastiskā vietā, kur nenotiek kari, esam paēduši, apģērbti, mums viss ir, tāpēc es neredzu nevienu iemeslu nebūt laimīgam.

Ne tikai jaunajiem, bet visiem mūziķiem, kuri darbojas savā jomā, vēlos teikt, ka dzīvē viss ir iespējams, it īpaši šobrīd: ir iespējas rakstīt savu mūziku, iestudēt to, prezentēt, rakstīt albumus, iet uz savām virsotnēm, jo mūsdienu menedžmenta iespējas ir tik pateicīgas, ka ļauj sasniegt dažādas mūzikas virsotnes. Attiecīgajos brīžos ir jāiziet no savas komforta zonas. Ir svarīgi arī saprast, ka individuāla izaugsme un ceļš uz panākumiem sastāv no niansēm, kas jāņem vērā. Es novēlu visiem izaugsmi un sapratni, ka izaugsme nav automātiska, pie tās nepieciešams strādāt un nekad neapstāties pie sasniegtā — vienmēr ir kāda lieta, kurā var sevi pilnveidot. Novēlu visiem dzīvot ar šādu pārliecību.