Savienot nesavienojamo

Hiphops, poēma, modernais džezs, video projekcijas un Aspazijas dzeja – kā Beāte Zviedre pārvērta koncerteksāmenu par unikālu uzvedumu

Nav noslēpums, ka džezs Latvijā jau ir attīstījies līdz tam līmenim, kad klausītājs var katru dienu izvēlēties klausīties ko jaunu un aizraujošu. Šī gada maijs ir šim pierādījums – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļu pabeidza 5 izcili mūziķi. Kā jau ierasts, pēdējais un galvenais eksāmens maģistru studijās ir koncerts, un vienam uzvedumam gribas pievērst īpašu uzmanību. Šī uzveduma nosaukums ir Džezs dzied Aspaziju, un par šo koncertu stāsta projekta autore, džeza dziedātāja, grupas FRAMEST dalībniece, Beāte Zviedre.

Kā sākās projekts Džezs dzied Aspaziju?

Pēc bakalaura studiju pabeigšanas, kur bija daudz dažādu obligāto lietu, robežu un rāmju, man gribējās vairāk brīvības. Man bija tāda sajūta, ka dziedāšanā viss ir matemātika, viss izdomāts, izskaitļots. Katru robiņu balsī es zinu kā ielikt un ieāķēt. Dziedot, vairs nemaz nedomāju par to, kā stāstīt stāstu, kā ielikt emocijas, tikai par tehniku, pareizu skaņu, notīm… Gribējās kaut ko brīvu, bet pilnīgs frīdžezs (free jazz) likās pārāk liels lēciens – man bija bail ko tādu darīt. Bet tad 2015. gadā bija Aspazijas 100 gadu jubileja. Viņas personība un darbi iedvesmoja mani radīt struktūru koncertam, kurā savienojas džezs, brīvā improvizācija un dzeja. Toreiz projektam bija cits sastāvs: ģitārists Mārcis Auziņš, pianists Dāvis Bindemanis, kontrabasists Toms Poišs, bundzinieks Kaspars Kurdeko, un vienīgais, kas piedalījās arī šogad – saksofonists Kristaps Lubovs. Viņi aranžēja jau esošu ar Aspazijas dzeju komponētu mūziku (J. Lūsēna, Z. Liepiņa un citu komponistu skaņdarbus). Bija jauks koncerts Kaņepes Kultūras Centrā, bet likās, ka šim uzstādījumam nepieciešams kaut kas vairāk. Šķita, ka tas nevar būt vienkārši koncerts, kurā atnāk, nospēlē mūziku un viss. Gribējās vairāk izteiksmes līdzekļu – tērpus, video projekcijas, pievienot dzejai klāt elektroniku, tomēr dažādu apstākļu dēļ šī ideja apstājās un tobrīd tālāk neattīstījās.

Kas ir projekts Džezs dzied Aspaziju tagad?

Koncerta struktūra savā ziņā ir saglabājusies – mainījušās tikai dažas sastāvdaļas. Aspazijas dzeju ar elektronikas elementiem apstrādājis Matīss Runtulis (Mr Myster). Es pati studijā ierunāju dzeju, un viņš patstāvīgi pievienoja savu sajūtu par to. Tas bija interesanti, jo, ja es teiktu viņam, kas jādara, tas izklausītos pavisam citādi. Koncertam ir savs plūdums: dzeja – oriģinālkompozīcija – dzeja – brīvā improvizācija. Un tā šī mija visu laiku turpinās. Kad skan mūzika, galvenie ir mūziķi, bet dzejas sadaļā priekšplānā izvirzās video projekcijas, ko ļoti skaisti un noskanīgi sagatavoja Austra Hauks. Liela nozīme bija mākslinieciskajai noskaņai, tāpēc koncerts notika Nacionālajā teātrī, nevis bārā vai klubā, kas ir ierasts džezam.

Kā nonāci pie jaunās projekta versijas?

Īstenībā jāsaka paldies, ka tomēr izlēmu mācīties maģistrantūrā, jo citādi es nebūtu saņēmusies iztērēt tik daudz nervu projektam. Mana maģistra darba tēma bija “Vokālists un frīdžezs 21. gadsimtā”. Frīdžezs nāca tieši tāpēc, ka Aspazijas koncerts tomēr bija palicis kaut kur zemapziņā un “urdījās”. Nolēmu papētīt, ko ar frīdžezu dara citi vokālisti pasaulē, un secināju, ka nav nemaz tik daudz dziedātāju, kas ar to nodarbojas. Sapratu arī, ka tiem, kuri izvēlas iet šo ceļu, nereti piemīt vilkme veidot teatrālas performances. Piemēram, rīkot koncertu pamestā baznīcā vai veidot ekscentriskus tērpus.

Jaunajam projektam ir cits sastāvs – kā jau minēju, Kristaps Lubovs palicis pie pūšaminstrumentiem, bet mums abiem šoreiz pievienojušies jaunie un daudzsološie džeza mūzikas profesionāļi. Svens Vilsons spēlē ģitāru, Edgars Cīrulis klavieres, Pauls Ķierpe bungas un Jānis Rubiks kontrabasu. Īpašu nokrāsu dod arī Aijas Pastares spēlētais didžeridū.

Runājot par mūzikas materiālu, pasniedzēja Inga Bērziņa mani ievirzīja pareizajās sliedēs, iesakot, ka šim sastāvam varētu rakstīt oriģinālmūziku. Nav nemaz tik daudz džeza mūzikas latviešu valodā, un Aspazija tomēr ir pārbaudīta vērtība, kvalitatīva dzeja. Prieks, ka tapa Svena Vilsona, Edgara Cīruļa un Jāņa Rubika jaundarbi ar Aspazijas dzeju.

Interesanti skatīties uz to, kas notiek ar džezu, kas ir latvisks. Kad saņēmu pirmos skaņdarbu uzmetumus, šķita, ka būs pilnīgs ārprāts. Svens, piemēram, bija uzrakstījis hiphopu, Jānis garu muzikālu poēmu, bet Edgara skaņdarbs bija absolūti modernais džezs. Man bija bail, ka būs pilnīgs rasols. Tomēr beigās mēs sapratām, ka Aspazijas dzejas kods ir tik spēcīgs, ka izvijas cauri jebkam, un spēj visu vienot vienā veselumā. Arī brīvajās improvizācijās centāmies iedvesmoties no tās dzejas, kas skanēja koncertā pirms tam, un domāt, ko mēs tur esam sadzirdējuši. Mums arī bija vienošanās, ka katras brīvās improvizācijas laikā uz skatuves ir kāds cits mazs notikums – savstarpēja mainīšanās ar instrumentiem, gulēšana uz grīdas, spontāna rituāla izpildīšana, improvizēšana tikai ar balsīm utt. Izdauzījāmies, pievienojot tādu nedaudz aktierisku momentu. Šajā sastāvā, kas man ir ļoti mīļš un tuvs, visi ir nedaudz filozofi, kuriem patīk iedziļināties saturā, ne tikai spēlēt notis. Vēl ļoti priecājos, ka mums pievienojās tērpu māksliniece Anete Agneta Krišjānova, kura tikko pati absolvēja modes dizaina maģistrantūru Mākslas akadēmijā. Papildus manam skatuves tērpam viņa pēc manas iniciatīvas uztaisīja arī “keponu” ar uzrakstu “ASPAZY”. Tas tika radīts speciāli Svenam, kurš repoja vienā no skaņdarbiem. Tagad “kepons” ir slavens starp mūsu draugiem, un cilvēki prasa – kur var nopirkt. Nolēmām, ka tad, kad brauksim tūrē, ņemsim līdzi – ļoti stilīgi izskatās. Jātaisa Aspazijas apģērbu līnija

Kā izvēlējies dzeju?

Ierakstītos dzejoļus izvēlējos es. Oriģinālmūzikas komponistiem katram iedevu rokās Aspazijas dzejas izlasi un pilnīgu brīvību. Man šķita, ka komponistiem jāļauj izvēlēties, kas viņiem pašiem ir tuvāks. Viņi tiešām uzreiz metās iekšā! Tas bija ļoti labs skats – trīs puikas blakus ar atvērtām Aspazijas grāmatām!

Kādas ir atšķirības starp pirmo un otro koncertu?

Pirmais bija vairāk eksperiments un meklējumi, vai tāds formāts vispār strādā. Ļoti praktiska problēma, bet tādus aizņemtus, supertalantīgus un radošus cilvēkus nav tik viegli savākt kopā vienā laikā un vienā vietā. Otrajā reizē tas process bija garāks, pārdomātāks, un iesaistīšanās no mūziķu pusēs bija lielāka tāpēc, ka viņiem bija jārada oriģinālkompozīcijas. Tas vienmēr dod lielāku piesaisti. Visi jau paliekam gudrāki ar laiku, un ko es varu ieteikt jauniem dziedātājiem – vienmēr vajag kādu palīgu organizēšanā, nevajag uzņemties visu pašam. Menedžēšana bija visgrūtākais pirmajā koncertā. Veidojot koncertu, tomēr gribas domāt vairāk par dziedāšanu, nevis par to, vai lampas strādās, pults būs ieslēgta utt. Otrais koncerts… Nav vienkārši koncerts, tā ir izrāde. Šādu sniegumu nevarēs noklausīties parastajā džeza klubā vai restorānā – tas ir vesels koncepts. Es tur pielietoju gan etno balsi, gan džeza, gan akadēmisko dziedāšanu. Es varu iztrakoties, varu pielietot visu, ko esmu ieguvusi, kopš vispār nopietni sāku nodarboties ar mūziku – 11 gadu laikā.

Kas noticis ar skaņdarbiem no pirmā koncerta?

Kāds skaņdarbs izdzīvoja, kāds nē. Es zinu, ka aranžējums, ko Mārcis Auziņš veidoja Zigmara Liepiņa “Pasaciņai”, turpina savu dzīvi. Daumants Kalniņš to dzied savos koncertos, arī Jaungada televīzijas šovā to izpildīja Aija Vītoliņa ar bigbendu – tās idejas vēl turpina dzīvot.

Kā izvēlējies nosaukumu?

Likās, ka ir svarīgi iepīt džezu – tas tik interesanti izklausās, jo džezs un Aspazija liekas kaut kas nesavienojams. Aspazija ir kaut kas… pirmās asociācijas ir Dārziņa kora dziesmas, latviešu klasika vai akadēmiskās mūzikas programma. Bet džezs ir kaut kas, kur neko nevar saprast, pareizi? Un kāda tur Aspazija iekšā? Man iepatikās šāds nosaukums. Zinu, ka vārds “džezs” var nobiedēt cilvēkus – daudzi domās, ka viņi to nesapratīs. Bet mūsdienās jēdziens “džezs” ir tā izstiepies… Eiropā “džezs” jau pilnīgi aizgājis citās tradīcijās. Bet kā cilvēks to var zināt? Viņš sēž, piemēram, Rūjienā (mana dzimtā pilsētā), domājot – džezs ir tas, ko es nesaprotu. Man programmā ir pusakadēmisks, teatrāli performatīvs džezs. To saucu par džezu, jo mums visiem ansamblī ir džeza izglītības pamati, un tas ir virziens, kas mums ir ļoti tuvs. Šī žanra ietekmes ir nenovēršamas, un tur ir daudz improvizācijas, kas ir svarīgākais. Svinga mums nav, bosanovas arī… Mūsdienās visas robežas ir pazudušas.