Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Kā mums ar Raimondu bija aukstās kājas


Evilena Protektore

Tālis Gžibovskis par Saulkrasti Jazz festivāla 20 gadiem — viss sākās tad, kad mums kļuva garlaicīgi

Tālis Gžibovskis

Šovasar slavenais Saulkrasti Jazz festivāls nosvinēja savu 20 gadu jubileju. Festivāls ir pazīstams ne tikai ar daudzveidīgu koncertu piedāvājumu (un šis piedāvājums ir viens no plašākajiem Latvijā – vismaz 10 koncerti vienā laidienā), bet arī ar savu varenu izglītojošu darbību. Saulkrasti Jazz dāvina cilvēkiem iespēju iepazīties ar džeza mūzikas mākslu, izveidot starptautiskus sakarus un vienkārši kvalitatīvi pavadīt laiku. Festivāls darbojas kā muzikālā nometne Baltijas jūras krastā un ļauj studentiem veselu nedēļu dzīvot džezā – mācīties, muzicēt, klausīties. Festivāla organizators Tālis Gžibovskis stāsta par festivāla piedzimšanu un attīstību:

Kā viss sākās?

Precīzi uz šiem ķeblīšiem. 25 bundzinieki un trīs učuki priekšā, 97. gads.

Kā nolēmāt paplašināt līdz festivālam un nometnei?

Palika garlaicīgi, un 3-4 gadu laikā mēs nonācām pie viedokļa, ka ir vajadzīga visa instrumentālistu komanda. Dabīgajā ceļā tas uzaudzis, vispirms bija basists, ģitārists, pēc tam arī taustiņi, vokāls, pūšamie un principā visu šo laiku pie tā arī pieturāmies.

Pirmie ārzemju pasniedzēji?

Ir bijis tik iespaidīgi daudz… Man liekas, tie bija lietuvieši un igauņi, pēc tam bija vācieši.

Kurš gads bija visveiksmīgākais izglītības ziņā?

Katru gadu pedagogu komandas mainās, un pie dažādām maiņām ir dažādas enerģijas. Vairākus gadus ir bijušas dubultkomandas, bet vai tas bija divreiz veiksmīgāk, nevaru teikt. Tā ir nedēļas laikā visiespējamākā komunikācija – cilvēcīga, sadzīviska, profesionāla. Piemēram, atbrauc kolosāls vokālists, un izrādās, ka viņš ir veģetārietis, viņam nepatīk šī viesnīca, šī valoda, kurpes spiež un viss, pasākums izjūk visiem vokālistiem.

Vai bija kāds pasniedzējs, kuru dalībnieki lūdza atkārtoti uzaicināt?

Jā. Daudzi tādi bijuši, un arī sanāca atvest vēlreiz. Mēs ieklausāmies – kādi ir viedokļi, lai tas notiek. Vai tas būs uzreiz nākošajā gadā – diez vai, bet ar kaut kādu laika pauzi mēs tā mēdzam darīt, jo ja cilvēks ir pārbaudīts, tu zini, kas varētu apmēram būt, un lai balansā ir arī savstarpējās un profesionālās attiecības. Vairākās reizes aicinājām Krzysztof Zawadzki, Cecile Verny, ir daudzi bijuši, vismaz padsmit cilvēki. Ar vietējiem arī labi – Inga Bērziņa ļoti bieži ir palīdzējusi, Andrejs Jevsukovs ir bijis, Indriķis Veitners, savulaik arī Raimonds Raubiško un Gunārs Rozenbergs ne tikai ar meistarklasēm, bet arī ar padomiem piedalījās. Tas viss ir starptautiski un plaši. Dalībnieki arī ir un bijuši no visurienes, pat no Amerikas.

Visspožākais, kas noticis 20 gadu laikā?

Viena īpatnējā situācija bija – man ļoti patika perkusionists un bundzinieks Triloks Gurtu. Nedomājuši neko īpašu, uzaicinājām – noslēguma koncertā uzstājās Triloks Gurtu, un kad man pieleca, ka viņš ir viens pats uz skatuves, un tas ir lielais koncerts… bet, uznāca uz skatuves un divās stundās uzbura tādas lietas, ka publika bija kājās.

Šādu momentu ir pietiekoši daudz, bet visspožākais tomēr notika aiz mūsu nepieredzes Billy Cobham koncertā – divreiz nodzisa gaisma, par katru nodzēsienu bija paredzēta soda nauda, kas sastādīja nopietnu daļu no mūsu budžeta, un kad tā nodzisa otrreiz, tas šķita neizbēgami, un tomēr koncerts neapstājās. Mums ar Raimondu (Kalniņu) bija aukstās kājas, vienkārši nu, nolemtības sajūta, viss… Te nu mes esam, te nu mēs bijām… Bet Billy turpināja spēlēt, koncerts beidzās, visi laimīgi devās mājās, devās mums garām un teica – ļoti interesanta režija, kā jūs tā izdomājāt? Un man iekšā varās – ja tu vien zinātu, ko mums maksāja tā spilgta režija. Tas bija pats sākums, precīzi nulle pieredzes koncertu organizēšanā, bet ko lai dara?