Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Kontrastu vakars — no frī līdz etno džezam


Aleksandra Line

Saulkrasti Jazz festivāla 20 laidienu atklāj koncerts, kurā mākslu un radošumu demonstrē 3 Baltijas valstu mūzikas akadēmiju džeza studenti

Saulkrasti Jazz, visu džeza mīļu iecienītais vasaras džeza festivāls, šogad norisinājās jau 20.to reizi pēc kārtas, par ko gribās pateikties tā neatlaidīgajiem organizatoriem Tālim Gžibovskim un Raimondam Kalniņam. Jau kopš 1997. gada tas vieno jaunus un pieredzējušus mūziķus, kuri grib pilnveidot savas prasmes meistarklasēs, un visas nedēļas garumā — klausītājus uz vakara koncertiem Minhauzena Undā Saulkrastos. Šogad festivālā uzstājās mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Krievijas, Zviedrijas, Vācijas, Austrijas, Kotdivuāras, Mozambikas un džeza mūzikas dzimtenes ASV, un veselu nedēļu skatītājiem bija iespēja dzirdēt džeza mūziku izcilā instrumentālā un vokālā izpildījumā.

To gribēju dzirdēt arī es, tāpēc ar prieku apmeklēju jubilejas festivāla atklāšanas pasākumu, kas mājaslapā tika pieteikts kā jaunrade + augsta izpildītāju meistarība: Lietuvas Mūzikas Akadēmijas, Igaunijas Mūzikas un Teātra akadēmijas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ansambļu koncertu. Zinot, ka džeza izglītības kvalitāte Latvijā ir visai augsta, un projekti, ko īsteno mūsu studenti, ir bieži vien interesanti un izcili, no koncerta biju gaidījusi diezgan daudz, uzliekot augstu latiņu, un gribējās ieklausīties, ko bija sagatavojuši arī kaimiņvalstu augstskolu studenti un absolventi.

Pasākuma vadītāja nodevēja koncertu par Baltijas tautu dienu, ko iesāka Lietuvas Mūzikas Akadēmijas studenti. Uz skatuves varēja dzirdēt “trakus dauzoņas uz Viļņas džeza mūzikas skatuves” ar spēcīgu pūšaminstrumentu sekciju, kuri spēlēja, runāja un aktīvi pieteica lielisku Lietuvas mūzikas tradīciju. Jāatzīst, ka neesmu kaislīgākā free džeza fane, un šis džeza mūzikas novirziens man patīk diezgan reti, ko džeza kritiķi un profesionāļi man mēdz pārmest, sakot, ka joprojām neesmu iemācījusies saprast īsteno free. Tomēr man bija gribējies mazliet mazāk brīvā lidojuma un vairāk strukturētības, vai arī vairāk mūzikas attīstības koncerta garumā, vai skaņdarbu daudzveidības. Vairāki klātesošie pauda uzskatus, ka šī ir tipiska Ļūdas Mockūnas (lietuviešu saksofonists, pedagogs) skola. Esmu pieradusi arī pie aktīvākas komunikācijas ar auditoriju ne tikai muzikāli, bet arī vadot pasākumu un ievadot klausītāju stāstos, piesakot sastāvu un skaņdarbus, iepazīstinot ar mūziķiem, kā man šajā brīvajā lidojumā pietrūka.

Koncertu turpināja Igaunijas Mūzikas un Teātra akadēmijas studenti un absolventi, jau pašā sākumā pārsteidzot auditoriju ar saviem man in black tērpiem un melnām saulesbrillēm, kā arī vairāku kolektīva dalībnieku aktīvu komunikāciju un jokiem, kas atšķaidīja atmosfēru zālē un palīdzēja klausītājiem labāk uztvert klausāmvielu, kā arī asociēt sevi ar to. Kolektīvā uzstājās arī latviešu saksofonists Roberts Martinovskis, kurš šobrīd mācās maģistrantūrā Igaunijā, un Roberts nevarēja nosaukt to par Igaunijai īpaši raksturīgu sastāvu, pēc koncerta padaloties ar mūzikas veidošanas pieredzi dzirdētajā kolektīvā: “Absolūti nekas nebija pierakstīts: katrs nāca ar savām melodijām, rifiem un idejām, kopā tās attīstījām un pēc mēģinājumiem prātā paturējām tikai formu, neko nepierakstot notīs. Uzstāties Saulkrastos vienmēr ir patīkams piedzīvojums, un ar katru gadu tas kļūst arvien interesantāks.”

Koncertu noslēdza Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti un absolventi, kuru sastāvā ar nosaukumu Taktonika, vienkopus apvienojoties džeza mūziķiem un etnomuzikologiem, veidojas pavisam jaunas krāsu gammas, kā arī enerģijas dažādība. Šis kopprojekts, kuru pirmoreiz esmu dzirdējusi festivālā DeciBels, man likās tik daudzšķautņains un neierasts, ka katrā koncertā sekoju tam līdzi ar lielāko prieku. Ap 10 mūziķi uz skatuves ar saviem skaņdarbiem tā ietvaros varēja uzburt dažādu Latvijas nostūru un cittautu noskaņojumu, prasmīgi iejaucot to džezā, kas kopā ar mūziķu spilgtām personībām nevarēja nenorezonēt klausītāju vidū – man apkārt cilvēki smaidīja un smejās, aktīvi aplaudējot un baudot notiekošo.

Pēc koncerta satiktais muzikologs Boriss Avramecs ir dalījies ar savām sajūtām par dzirdēto: “No vienas puses, neatkarīgi no tā, ko esmu dzirdējis, īpaša sajūta rodas, apmeklējot šo jubilejas festivālu. Runājot par uzstāšanām, pati koncepcija man ļoti patīk un esmu gaidījis šo koncertu. Tomēr manuprāt, lietuviešu komanda skanēja nedaudz monotoni, soprāna saksofonam bija interesanta domāšana ar gariem fragmentiem, bet kopumā gribējās, lai šis ansamblis vairāk domātu par auditoriju, tik ilgi esot uz skatuves. Igauņu komandā arī dominēja pūšaminstrumenti un, manuprāt, viņu sniegums skanēja diezgan nevienlīdzīgi, kaut arī potenciāls viņiem ir ļoti labs. Uz šī fona, manuprāt, labi izklausījās mūsu rīdzinieki, kaut arī esmu nedaudz neobjektīvs šajā sakarā: Indriķis Veitners un Anda Beitāne ir izdomājuši lielisku dialogu starp katedrām, mūziķi demonstrēja lielisku temperamentu un dzīvesprieku, un publika ir uz to noreaģējusi.”

Esmu palūgusi novērtēt sniegumu arī JVLMA džeza katedras vadītāju Indriķi Veitneru, kurš atzina, ka šajā koncertā ļoti labi tika parādītas katras valsts tradīcijas. “Lietuviešiem frī ir džeza tradīcija, kas iedibināta jau no seniem laikiem, Ganeļina, Tarasova, Čekasina trio. Igauņus bija ārkārtīgi interesanti klausīties, jo tā bija moderna mainstream tradīcija, no dažādām stilistikām, ļoti atstrādāta un izturēta programma, ko klausīties nevienā mirklī nebija garlaicīgi. Mēs uzstājāmies ar kaut ko citu, un man šķiet, ka etnodžezs ir veiksmīgs atradums – esam uztaustījuši to nišu, kas bija pilnīgi tukša, un varbūt, tas ir tas ceļš, kas mums ir ejams. Ļoti labi, ka to iet jauna paaudze, jo viņi jau ir nākotne, uzvarētāji, kas tikai startē, un tas ir lielisks starts.”

Gribot vai negribot, šos trīs koncertus sanāca salīdzināt, tomēr katrs no Baltijas valstu izglītības iestāžu audzēkņu un absolventu sniegumiem izklausījās pilnīgi savādāks. Tas arī palīdzēja radīt īpaši interesantu kopēju priekšstatu par koncertu, kas līdz ar labu skaņu operatoru darbu un allaž mājīgu Minhauzena Undas atmosfēru radīja labu iespaidu. Koncerts bija tik neierasti daudzveidīgs, ka pēc tā galvā radās dažādas domas, ko, aizbraucot uz mājām, nācās paķert līdzi un apdomāt pa ceļam, ar nepacietību gaidot nākamos festivāla koncertus.